2. A. 1737. Ar v. Dravnieks no L. Sīla Zvārdē. P. Birkerts. Latvju t. anekdotes, II, 336, 2108.

Vienreiz mācītājs aizkaitinājis ķesteri. Ķesteris nu domājis, kā varētu mācītājam atriebties.

Vienu dienu mācītājs izbraucis, un ķesteris zinājis, ka atpakaļ mācītājs brauks gar baznīcu.

Mājās braucot, mācītājs redzējis, ka baznīcas durvis ir vaļā un gājis iekšā. Uz kanceles bijis uzkāpis ķesteris un pārkrāsojies,

tā ka viņu nevar pazīt. Mācītājam ienākot, ķesteris teicis: "Es tas debesu tēva dēls, sūtīts no Dieva. Kas grib tikt debesīs, tas lai lien šinī maisā." (Maisa iekšpusi ķesteris bijis izsmērējis ar darvu un ielicis vēl vistu spalvas.) Mācītājs domājis, ka nu tiks debesīs, un līdis arī maisā iekšā. Ķesteris uzvilcis maisu ar mācītāju pa trepēm augšā un teicis: "Nu tu esi pirmās debesīs!" Tad laidis maisu zemē un vilcis atkal augšā un teicis: "Nu tu esi otrās debesīs." Pēc tam paņēmis maisu ar mācītāju un aiznesis to uz stalli. Vistas sākušas stipri kladzināt, bet mācītājs domājis, ka eņģeļi dzied. Ienākusi putnu meita, devusi putniem ēst un saukusi vistas. Mācītājs domājis, ka putnu meita arī ir besesīs, un prasījis: "Līziņ, vai tu arī esi debesīs?"

Līze nodomājusi, ka mācītājs ir jucis. Bet mācītājs arī nu atģidis, ka viņš piemuļķots.