3. A. 1737. E. Ulmane, P. Birkerts. Latvju t. anekdotes, II, 400, 2297.

Vienā pagastā bijis ļoti nejauks mācītājs. Reiz kučieris gribējis to iznerrot. Viņš salasījis vēžus, piestiprinājis tiem uz muguras degošas svecītes un palaidis baznīcā. Pats tas pārģērbies baltās drēbēs, un kāpis tornī un zvanījis. Ķesteris prasījis, kas tur zvanot. Kučieris atbildējis: "Es esmu eņģelis Cābriēls un gribu ar cienīgo mācītāju runāt."

Ķesteris aizgājis pie mācītāja. Tas atsteidzies un prasījis, ko eņģelis gribot. Kučieris: "Es gribu, lai tu brauc man līdz debesīs." Tas iedevis mācītājam ādas maisu, kuŗā tas arī tūliņ ielīdis. Kučieris aiznesis maisu ar visu mācītāju uz muižu, kur bijušas viesības, un nolicis to zālē, bet pats aizbēdzis. Klātesošie attaisījuši maisu un ieraudzījuši paši savu mācītāju, kas aiz kauna aizbēdzis, ka ne atpakaļ neatskatījies.