4. A. 1737. Skolnieks Fr. Ozoliņš Krāslavā.

Vienam dievbījīgam mācītājam bija daudz zelta, par ko bija dabūjis zināt arī viens blēdīgs vecis. Viņš piezvejojis daudz vēžu, pārnesis tos mājā un pagalmā palaidis vaļā, katram vēžam uz muguras uzlipinādams pa aizdedzinātai svecītei. Pie viena loga viņš vēl no ārpuses piekāra maisu, kuŗā bija sveki un citas lipīgas lietas. Tad viņš ieskrējis pašā pusnaktī mācītāja istabā un stāstījis, ka šo jemšot eņģeļi uz debesim. Mācītājs nu arī redz, ka pilns pagalms ar degošām svecēm, kas pašas degot kustas. Mācītājs no lielām bailēm lec tūliņ pa logu ārā un par nelaimi iekrīt sveku maisā. Vecis pajēmis maisu ar mācītāju, aiziet u&127; mežu un pakar to koka zarā. Tad laimīgi pajem mācītāja naudu un iet uz māju.

Otrā dienā puikas sanākuši mežā un brīnējušies par pakārto maisu. Arī vecis aizgājis uz mežu un sacījis uz puikām: "Vai jūs gribat velnu redzēt?"

Puikas, dzirdēdami par velnu, arī gribēja, lai vecis šiem velnu parādītu. Vecis nu atraisīja maisu vaļā un izlaida mācītāju laukā, kas bija ar svekiem tik melns nosmērējies, ka to nemaz vairs nevarēja pazīt. Mācītājs, skriedams uz māju, bija dabūjis vēl dažu sitienu no puikām, kas to noturējuši par pašu nelabo.