5. A. 1737. Skolnieks V. Juoņins Eglūnā.

Naz par kū vīns kungs ļūti sasadusmuojās uz baznīckunga. Un gribās jam atrībtīs baznīckungam, bet tai atrībtīs, lai baznīckungs nadūmuotu, ka tū jis padaŗēja. Dūmuoja, dūmuoja kungs nikuo nadadūmuoja. Sēd kungs dusmeigs un tikai usas kūž. Pa tū laiku atīt da jam zemnīks. Radz zemnīks, ka kungs kaut kū taidu dūmoj un navar sadūmuot ar sovu kunga golvu. Īsagribēja zemnīkam paleidzēt ar sovu glupū golvu.

"Dīvs paleidz, kundziņš!" Soka zemnīks, un pazaklanījās kungam kuojuos.

"Kū tev?" prosa kungs.

"Duorgais kundziņ! Kungs kaut kū dūmoj ļoti stipri, pasok man, mož es paleidzēšu ar sovu pruotu."

"Kū tu paleidzēsi? Man vajag atrībtīs tam bazneickungam."

"Labi, kundziņ. Reitu, kungs, redzēsi, ka es atrībšūs bazneickungam."

"Nu verīs! Ja labi padarīsi, tad samoksuošu, un ja na, tad apēssi puotogos."

Zemnīks aizguoja pi upes, pīkēra vēžu, pileimēja pi viņim pā svecītei; palaida vēžus duorzā pret bazneickunga lūgim un aizdadzinuoja svecītes. Rāpoj vēži un dag sveces kai zvaigznītes. Pīguoja zemnīks pi lūga un sauc bazneickunga.

"Kas tur?" prosa bazneickungs.

"Eņģels nu dabasim."

"Un kuopēc jis atguoja?"

Pēc bazneickunga dvēseles. Pavālāts atnest viņu dabasūs."

Bazneickungs attaisēja lūgu, pasavēra: dag svecītes, kai zvaigznītes. Bazneickungs izleida pa lūgu uorā, bet zemnīks podstatēja maisu kur bazneickungs īkrita. Pajēma zemnīks maisu uz placim, aiznesa kunga cyuku

kūtī un durvis aiztaisēja. Reitā, jau saule augstu, zemnīks aizguoja pi kunga

un lyudza, lai kungs puordūtu viņam vepri. Kungs i aizguoja ar zemnīku vērtīs vepri. Daīt jī pi kūts, cyukas ļūti namīrīgas. Attaisēja viņi durovas, izskrēja cyukas, pasaver jī kūtī : až tur styurī sēd bazneickungs vīnuos krakluos, tikkū dzeivs nu bailes. Kungs prosa: "Kuopēc šeit sēd bazneickungs?"

Klus bazneickungs, zūbus sakūdis. Nūzasmējās kungs un īdeva zemnīkam daudz naudas.