6. A. 1525. 1737. E. A. Simsons no P. Antonova, Kapiņu pag. Latvju kultūras kr.

Vīnam molkas ciertējam bija dāls Pīters. Kad Pīters izauga, nagribēja dveivuot ar tāvu un aizguoja meklēt sev kaidu lobuoku darbu, jo nu molkas cieršonas beja gryuti puordzeivuot. Jis guoja, guoja un daguoja pi vīnas ustobas, kuŗā sadūmuoja palyugt kaut kuo paēst un puorgulēt par nakti. Īguoja Pīters ustobā un redz: sēd vecenīte un vuorej putru. Pīters suoka lyugt. Vecenīte īdevja jam paēst, bet par gulēšonu soka tai: "ej lobuok tuoļuok, jo te dzeivoj divi laupītuoji, viņi var tevi nūsist!"

Pīters teicja: "Nav maņ baist, jo pi manis nav nimoz naudas, pats esmu ubogs, jo nūsiss, paldīs Dīvam, jo tai kai tai nav kuo darīt!"

Tai vecenīte īdevja jam vītu gulēt. Kad atskrēja laupītuoji, jei izstuostēja, kaids ir cylvāks. Jī dūmuoja, kū darīt. Pīters tūlaik suoka jūs lyugt, lai pījem arī jū par plaeigu. Laupītuoji teicja tai: "Labi, mes tevi pajemsim tikai tad, kad tu kaut kū nūzagsi. Reitā vīns zenmīks vess sovu zyrgu puordūt, jo tu jū nuzagsi, tūlaik paliksi dzeivuot ar mums!"

Pīters beja ar mīru. Nuokūšā dīnā Pīters aizguoja pi ceļa un suoka gaidīt koleidz zemnīks vess zvrgu puordūt. Jis tyulen pajēmja viervi un pasakuora. Zemnīks redzūt tū. teicja: "Nikuo es navaru tev, cylvāks, paleidzēt, maņ juosasteidz uz tiergu!"

Pīters īraudzēja, ka zemnīks aizguoja tuoļuok, jis pa ūtru ceļu aizskrēja zemnīkam prīškā un otkon pasakuoŗa. Radzūt tū, zemnīkam palyka baist un jis suoka dreiž īt uz prīšku. Pīters otkon aizskrēja zemnīkam prīškā un vēļ pasaktuoŗa. Tūlaik zemnīks dūmoj: "Atstuošu zyrgu un aizīšu drusku atpakaļ pasavērt, vai vēl karuojas pyrmais cylvāks, kurs pasakuoŗa, vai tys ir tikai muoņi?"

Tai arī izdarīja. Atstuoja zemnīks zyrgu un aizguoja pasavērt. Pīters pajēmja zvrgu un pa ūtru ceļu aizjuoja pi laupītuojim. Tūlaik laupītuoji soka tai: "Reit brauks boguots žeids ar sovom precem, ja tu viņam nūjemsi tū vazumu, byusi mums par vadūni!"

Pīters arī beja ar mīru. Reitā jis jau gaidēja pi ceļa, kad žeids brauks. Kad īraudzēja žeidu, Pīters tyuleņ suoka zvīgt kai zyrgs. Žeids dūmuoja, varbyut, vēl kaids brauc, bet kad nivīna naredzēja, aizguoja kryumos pasavērt. Pīters tuo tikai gaidīja. Jis pajēmja vazumu un aizbraucja. Laupītuoji, tū radzādami, sasadusmuoja un tūmār pajēmja Pīteri par vadūni. Pīters redzēja, ka laupītuojīm tys napateik un jis soka: "Bruoļi, es šudiņ, naīšu nikur, tikai nakti aizbraukšu pretim vīnam kēniņam, kurs brauks ar zalta vazumu, bet jyus ejit tyuleņ medibuos. Es atsapyusšu drusku un padūmuošu, kai vīgluok tū dorbu izdarīt."

Laupītuojim tys patyka, ka Pīters pats uzjem tik gryutu dorbu un aizguoja, bet Pīters nimoz nagulēja. Jis pajēmja vysu lobuokū montu un zaltu un aizbraucja pi sova tāva. Tai laupītāji juo nadabuoja.

Pīters teicja tāvam: "Ej, tāvs, pi popa un pasoki, ka es gribu precētīs un gribu jemt juo meitu. Jo jis prasīs, kaidu dorbu es doru, pasoki, ka es esmu lels zaglis!"

Tāvam tys napatyka un jis suoka pīrunuot, bet Pīters nabeja ar mīru un molkas ciertējs aizguoja pi popa. Pops teicja tai: "Labi, es atdūšu meitu tikai tad, kad jis mani kaut kai pīmuonīs!"

Tāvs atguoja un izstuostēja Pīteram, kuo pops grib. Pīters pajēmja treis lopsas, īguoja popa duorzā, atsasāda uz kūka un vīnu lopsu izlaidja nu maisa uorā. Kolpi popa suoka klīgt, ka vajagūt kaut kai nūkērt lopsu, bet pops naļuovja. Tūlaik Piters izlaidja nu maisa ūtru lopsu. Otkon kolpi suoka klīgt, bet pops apmīrinuoja jūs. Pīters izlaidja trešū 1opsu. Tys popam patyka. Jis dūmuoja, ka taida lopsa grib, lai jū šaun un suoka ar plinti pats ar kolpim skraidīt pa duorzu. Te Pīters pīguoja kluot un teicja: "Es jyusus jau pīmuonēju, dūdit sovu meitu maņ por sīvu!"

Pops atbiļdēja: "Na, jo tu vēl kaut kū nu manis nūzagsi, tūlaik dabuosi munu meitu par sīvu!"

Pīters aizguoja muojuos un dūmuoja, kū izdareit. Golā sadūmuoja puorsagērbtīs par engeli. Atsasāda Pīters duorzā taišņi pretim popa ustobas lūgam un suoka meikstā bolsā runuot: "Es esmu engels! Pats Dīvs syutēja maņi pi tevis pateikt, ka jis jems tevi dzeivu uz dabasim. Reit atnuoc šurp, te byus maiss un tu īlīn tur, es tevi aiznesšu uz dabasim. Meitai atstuoj vysu sovu boguotibu, bet nadūd Pīteram, jis ir lels grēcinīks!"

Dzieržūt taidus vuordus, pops soka: "Paļdīs munam Dīvam, es sagaidīju sovu laimīgu dīnu, reit byušu te!"

Engels pazuda, bet pops aizguoja muojuos, atdevja vysu montu meitai un izstuostīja, kas nūtyka. Meita naticēja, jo zynuoja, ka tāvs nav svātais cylvāks. Reitā jis atguoja tur, kur pavēlēja Pīters, un kad īraudzēja maisu, īleidja īškā. Engeļs aiztaisēja jū un suoka viļkt pa zemi, pa vysaidim kryumim un kolnim, bet kad pops suoka prasīt, kur jis jū atvedja, - Pīters atbildēja: "Tys ir ērkšku ceļš!"

Tad atvedja uz kļāvu, atstuoja tur un teicja: "Te byus tev juoguļ, koleidz atsateirīsi nu sovim grākim un tūlaik Dīvs tevi pījems dabasu vaļstībā!"

Pīters aizguoja uz sātu. Pops gulēja, bet zūsis staiguoja apkuort un vys kņuobja jū. Jis nu suopem suoka klīgt. Atskrāja kolpi, attaisīja maisu un redz: pops guļ. Tūlaik pops saprota, ka tys engeļs beja pats pīters un kaut gon nagribēja atdūt sovas meitas viņam, tūmār atdevja.

Tai Pīters dabuoja sovu laimi un nikuo nagribēja zagt, jo naudas jam beja daudz, na tikai sovas, bet ari pops īdevja lelu pyuru sovai vīnīgai meitai, tys ir Pītera sīvai.