5. A. 1739. V. Zacharska no 56 g. vecās A. Pīterganes, Silajāņu pag. Latvju kultūras kr.

Vīnā vītā beja moziņa baznīca. Tur dzeivuoja vīns vēļ naprecēts pops. Itys pops beja cīši skūps, žāluoja dēļ sevis labi paēst, un par tū beja cīši kūds, vīni kauli. Vīnu reizi īt pops pa ceļu sastopa vīnu pazeistamū zemnīku. Zemnīks rumoj popam: "Jyus pavysam esit navasali. Jyusim vajag dzert olu kaidas buteles divi dīnā, tūlaik jyus dreiži byusit rasns un vasals."

"Paldīs!" pasacīja pops, "par lobū runu, es dzeršu olu."

Tai pops ar zemnīku atsavasaluoja un nūguoja kotrs sovu ceļu. Atīt pops uz sovu sātu un suocja dzert olu, tai jis dzēŗa kaidu mēnesi, vairuok. Nu ituo ola un mīļu popam izauga lels vādars. Dūmoj pops: "Tagad es jau cīši rasns, bet nazkū sluobums jem."

Pasauc jis savu kolpyuni un runoj jai : "Pastaigoj tu uz taidu un taidu cīmu, tur dzeivoj vīna vaca zynuotuoja un izstuosti jai par munu veselību un kū jei tev pasacīs, tū man atstuostīsi."

""Labi!" kolpyuna pasacēja, "es sastaiguošu."

Tai nūīt kolpyuņa uz tū vacū zynuotuoju un izstuostīja jai par sovu popu, ka tai un tai: pops beja cīši kūds un suocja dzert olu ar mīlēm. Par mēnesi laika jam izauga lels vādars un jū tagad jem sluobumi."

Vacuo zynuotuoja runoj kolpyunei: "Tu pasok popam, kab jis pīmeiztu pūdā un meizolus tu atnez man. Tūlaik es redzēšu juo slimību!"

"Labi!" pasacīja kolpyune, un nūguoja uz sovu sātu. Atīt kolpyune uz sātu un runoj popam tai, kai pasacīja zynuotuoja.

"Labi!" pasacīja pops. Reitā pops pīmeizja pūdā un devja kolpyunei nūnest zynuotuojai. Kolpyune pajēmja pūdu ar meizolim un īt uz zynuotuoju. Ceļā jei īt un naredzēja, kai izkrita pūds nu rūku un izleja meizoli. "Nu," dūmoj kolpyune, "kū tagad darīt?"

Verās: vīna gūvs meiza. Jei tyuleņ patstatīja sovu pūdiņu, kuŗu gūvs pylnu pīmeiza. Nūnas kolpyune itūs meizolus zynuotuojai. Zynuotuoja īsavera un runoj kolpyunei: "Pasok sovam popam, ka jam dreiži byus teļš."

Tai nūīt kolpyune uz sātu un runoj popam, ka zynuotuoja pasacīja, ka "pi jyusu dreižy byus teļš, jyusi jū radīsit."

Sasabeida pops: kū darīt? Jo jam vaijdzēs radīt teļu, jam byus lels kauns.

"Labi", dūmoj pops, "atstuošu es sovu baznīcu, īšu kur nabejs tuoļi, kur mani nikas nazyna, paprasīšu kaidu saiminīku un tī radīšu ītū teļu. Atstuoja pops sovu baznīcu un īt maklātu vītas, kur lobuok radīt. Īt jis pa ceļu un verās: uz snīga guļ nūsaļs cylvāks un pi tuo cylvāka cīši lobi zuoboki, bet kai sasaļs, navar nikai jūs nūjemt nu kuoju. Pajēmja pops atlauzja tam cylvākam obadivējas kuojas ar vysim zuobokim, īlyka maisā un īt tuoļuok. Daīt pops pi vīnas maziņas ustabiņas, īt īškā un suoka prasīt saiminīka īlaist jū uj cepļa pagulēt. Itys saiminīks beja tāvs juo kolpyunes un labi zynuoja par itū popu. Saiminīks īlaidja popu un devja jam vītu uz cepļa. Pops izkuopja uz cepļa un pajēmja tuos kuojas ar zuobokim, lai juos uz sylta cepļa atsalaiž, lobuok byus jūs nūvilkt. Tai pops uz sylta cepļa labi aizmyga. Ap tū laiku. kad jis beja cīši aizmidzis, saiminīks dūmoj : "Sataisīšu es jūku ar itū popu." Saiminīks pajēmja nu klāva mozu teliņu, kuram beja vēl tik trešuo dīna, atnesja uz ustobu, lyka teliņu uz cepla pi popa. Nakti, stundēs trejuos, pasamūda pops un juo rūka taišņi tyka uz teļa. Sasabeida pops tyuleņ īruovja guni, veras, ka teļš. Pops pa klusiņam nūleida nu cepļa un dreižuok nūguoja pa ceļu, kad nikas juo naradzātu. Kuojas ar zuobokim jis aizmiersa uz cepļa. Reitā verās, saiminīks uz cepļa, kai pops guļ. Pasavērās tyvuok: nav popa, ir tik zuoboki un zuobokūs kuojas. "Nu," dūmoj saiminīks. "varbyut telš apēdja popu," Sasabeida saiminīks un dreižuok nūgrīzja teļu; bet par popu tagad nazyna nikas, kur jis ir.