1. A. 1775. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis no 72 gadi vecā Jēkaba Baltiņa, Bilskas pag.

Reiz bīš vienc tāds negants un skaudīgi skops mācītāš, un ka šis svēdienā gāš uz bāznīcu, ta visus caurumus aizslēdzis, kā nevienc nekur netiek klā, un savu saimi mācītāš mērdēš pavisam vai badā no.

Bet šķesteris bīš tāds lielc gudrenieks un šis reiz nodomāš, ka mācītāš reiz ritīgi jāskolājot: Šis nu sarunāš mācītāju, iešot uz jakti, un macītāš ar tūlī šim līdza. Bet un šķesteris tīšām mācītāju alināš, vedis tik no mājas tālāku prom un kamē pēdīgi pavisam noalināš. Danācis vakars un māja diezi kur. Nu mācītāš vēlēš šķesteram, lei šis kāpot siena kaudzē un skatoties, vai nevarot māju saskatīt, šim tik skaudīgi griboties ēst, ka vais nekur dēties. Nu, šķesteris jau to vie gaidīš. Viņč uzrausies siena kaudzē un sācis ēst, jo šim jau bīš ēdamais no mājas līdza. Mācītāš pamanīš, ka šķesteris ēd, un prasīš, ko šis ēdot. Šķesteris sacīš, ka šis ēdot sienu. Nu, sacīš mācītāš, lei dodot šim ar! Šķesteris nometis labu vīšķi siena un mācītāš sācis zelēt. Pazelēš, pazelēš un ta sacīš, ka šim vis lāga pie dūšas neietot. Šķesteris jau gribēš no smieklim vai pušu plīst, ka mācītāš zelēš sienu, bet viņč sataisīš nopietnu ģīmi un sacīš pretī, ka šim gan nekas, gluži labi vie ietot pie sirds. Bet ko nu blēdis! Pats vis neēdis siena, bet gaļu un maizi, kas šim jau no mājas bīš līdza.

Kā nu šķesteris bīš paēdis, ta rausies no kaudzes zemē un sacīš, ka no mājas neesot ne vēsts un ka tepatās tūlumā kur jāmeklējot naktsmāja. Nu abi akal uz labu laimi tik gāši uz priekšu, un kamē dagāši pie vienas mežsarga mājīnas. Nu abi gāši iekšā un prasīši, lei domot naktsmāju. Jā, lei nākot vie iekšā, sacīš mežsargs, un vedināš tik abus dziļāki. Ka nu šie abi gāši iekšā, ta šķesteris piekodināš mācītājam, lei dau vie neēdot un ka šis šim pa galda apukšu grūdīšot ar kāju, tā lei metot mieru, bet jā šis neklausīšot, ta varot vē slikti iziet, jo mežsargs esot neganti skops un iztriekšot šos vē nakti no mājas laukā.

Ka nu danācis vakarīnu laiks, mežsargs šos abus sēdināš pie galda, lei jau nu mielojas vie. Bet mācītāš nedabūš necik ieēst, ka jau šim mežsarga sunc dagrūdies pie kājas. Mācītāš metis ēšanai mieru, jo domāš, ka šķesteris šim grūž ar kāju, lei met ēšanai mieru, un nemaz nemanīš, ka tas ir mežsarga sunc, kas pagaldē kaulus grauzis. Šķesteŗam jau diez kā negribējies ēst, jo viņč jau uz siena kaudzes dūšīgi saturējies, un viņč ar drīz vie metis ēšanai mieru. Bet mācītājam gan skaudīgi gribējies ēst, bet darīt ar vais nekā nevarēš un cietis kā zobu sāpes.

Vakarā mežsargs abiem ierādīš vienu vietu, lei nu ietot pie miera. Nu abi apgūlušies un mežsarga sieva vē palikusi maizi mīcot. Ka šī bīsi maizi samīcīsi, ta gāsi ar pie miera un atstāsi maizes abru uz mūrīša, lei līdz rītīnam rūgst.

Ka nu mežsargs un mežsardzene jau krākuši, ta mācītāš dabikstīš šķesteram pie sānim un sacīš: "Vai, kā man ēst gribis!"

"Man gan nekas lie(l)c nau," sacīš šķesteris pretī, "es dūšīgi vie saēdos sienu, bet ko, niekus, uz mūrīša ir abra un mīkla, aizej un pielocies un atnes man ar. Še auklīna, vienu galu turi rokā, bet es otru piesiešu pie vietas un tā tu pa tumsu zināsi atnākt apakaļ."

Mācītāš ēdis mīklu, bet tikmē šķesteris auklīnas galu dasēš pie mēžsarga vietas un gaidīš, kas nu būs. Ka nu mācītāš biš saēdies, tā piegrābis pillus nagus ar mīklu un pa auklīnu gāš apakaļis Bet šis nu dagāš pie mežsarga vietas un kā pļāvis mīklu, tā iepļāvis mežsardzenei staklē, jo šī gulēsi malā un no karstuma bīsi nospārdīsies gluži plika. Bet mācītāš pa tumsu grābādamies nekā lāga nesajēdzis un domāš, ka tas ir šķesteris vie, un pļāvis šim mīklu bārdā, lei jau šis ar labi saēdas.

Bet nu mežsardzene sabīsies un pa miegam sākusi kliegt. Uztrūcies mežsargs no miega un grābstījies pēc ugunc un kā grābis, tā iegrābis nagus mīklā. Nu šis domāš, ka sieva vietu vie pieķēzīsi un sācis šo čartāt un iztriecis no istabas laukā.

Bet nu šķesteris ātri vie noraisīš auklīnu no mežsarga vietas un dasēš pie savas vietas. Ka nu danācis mācītāš, ta bīš no bailēm tīri bez elpas un nu šo šķesteris rāš: "Vai traks vai esi, ko tu dauzies ap citu vietām! Cik nu trūka, ka būtu iznācis lie(l)c lērums. Bet kādi tev nagi, visi ar mīklu nomūrēti, kā ķeskam. Uz galda ir ūdenckrūze, ej nu nomazgā."

Mācītāš aizgāš uz galdu pie krūzes nagus mazgāt, bet kā iebāzis abas rokas krūzē, tā vais nedabūš ārā un nu šķesteris šo mācīš, lei ejot ārā un sasitot krūzi pret stabu. Mācītāš izgāš ārā un taisni pret durim stāvēsi mežsarga sieva. Mācītāš domāš, ka tas jau tas pats stabs vie būšot, un zvēlis tam ar krūzi. Krūze sašķīdusi gabalu gabalos un mežsarga sieva domāsi, ka šo vīrs vie sit par to, ka šī gultu pieķēzīsi, un sākusi lūgties: "Mīļo vīrī, es vais tā nedarīšu!"

Kad nu otrā dienā mācītāš ar šķesteri aizgāši mājā, tā mācītāš bīš dau lēnāks palicis un ka svēdienās braucis uz baznīcu, ta vais neviena aizsloga neslēdzis cie un nevienam vais ēdiena ar neliedzis.