2. A. 1775. K. Krūziņš Veselavā. P. Birkerts, Latvju t. anekdotes. II, 542, 2565.

Cēsu apkārtnē dzīvojis viens mācītājs ar puisi Ansi. Reiz mācītājs gājis ar Ansi pastaigāties un mežā apmaldījušies. Nonākuši pie mežsarga mājas, Ansis pamācījis mācītāju, lai šis tūliņ pie galda neejot, kad viņu saukšot, jo citādi mežsargs redzēšot, ka šis esot izsalcis. "Un kad es tev uzmīšu uz kājas, tad tu vairāk neēd."

Labi, gājuši iekšā. Saimniece tūliņ aicinājusi pie galda. Ansis meties pie galda un sācis ēst, bet mācītājs aizbildinājies, ka negribot. Saimniece saukusi to otrreiz, bet mācītājs atkal aizbildinājies. Nabagam vāveres vien pa vēderu dancojušas, un viņš gaidījis, kad sauks trešo reizi. Saimniece jau gandrīz bijusi viņu aizmirsusi, kad beidzot lūgusi trešo reiz. Mācītājs kā kavēdamies gājis pie galda. Pašlaik norijis pirmo kumosu un otrais jau līdis mutē, kad pār kāju pārskrējis kaķis. Mācītājs domājis, ka Ansis viņam uzminis, un gājis no galda nost. Saimniece gan brīnījusies, ka mācītāja kungs tik maz ēdot. Mācītājs melojis, ka esot dūšīgi vien paēdis, bet nabadziņam sākušas vai asaras birt, redzot, ka Ansis ņemas ap gaļas bļodu. Ansis drīz paēdis, un saimniece sākusi novākt galdu. Mācītājs noskatījies, kur viņa noliek traukus ar atlikušo ēdienu. Gājuši gulēt.

Nakts vidū mācītājs pamodies. Viņam tā gribējies ēst, ka nezinājis kur sprukt. "Ei Ansi, kur &127;saimniece lika cepešu bļodu?"

"Tur, abrā," Ansis atbildējis un solījis piesiet pie savas gultasaukliņu, lai mācītājs neapmaldītos.

Mācītājs iegājis ķēķī pie maizes abras, sācis lielā priekā ēst mīklu un abām rokām knapi jaudājis izsaklušo vēderu piepildīt. Pēdīgi domājis aiznest Ansim arī par labo sirdi. Gājis, pie auklas turēdamies, droši uz priekšu un piegājis pie gultas, nemaz neievērodams, ka tajā guļ divi cilvēki. Ansis aukliņu nebija piesējis vis pie savas, bet pie mežsarga gultas. "Ei, Ansi, še tev ar'!"

Ansis nekā neatbildējis. Noskaitie par to, mācītājs norāvis deķi un spēris mīklas piku virsū. Domātais Ansis gultā sakustējies, un mācītājs nu tikai ieraudzījis, ka tas mežsargs ar savu sievu. Ātri laidis no šīs istabas ārā uz Anša istabu un izstāstījis tam savu nelaimi. Jā, bet kur nu lai nomazgājot rokas. Ķēķī esot liela krūze ar ūdeni, tur varēšot nomazgāt. Mācītājs iebāzis vienu roku un ar lielām mokām otru. Mazgājis, mazgājis un gribējis jau vilkt laukā, bet nevar. Nu bijis atkal briesmās. Skrējis pie Anša.

"Ejiet vien, mācītāj' kungs, ārā, tur pie tā baltā staba un sitiet pa to, gan tad krūze saplīsīs." (Ārā mazgājusies mežsarga sieva, jo mācītājs to bijis notaisījis ar mīklu.)

Ātri mācītājs laidis ārā un priecīgi sitis pa balto stabu. Krūze saplīsusi. Bet kādas bijušas mācītāja briesmas, kad baltais stabs sācis kliegt: "Vai, vai, vīriņ, otrreiz gan vairs gultā netaisīšu!"