3. A. 1775. A. Salietis. P. Birkerts. Latvju t. anekdotes, II, 322, 2069.

Reiz kāds mācītājs un skolotājs devušies tālākā ceļojumā. Te mācītājam iegribējies ēst. Viņš prasījis skolotājam, vai neesot kas, ko ēst, bet arī skolotājam nebijis nekas vairāk kā tikai gabals siera, ko viņš mācītājam nedevis. Te tie ieraudzījuši ceļa malā siena gubu. Skolotājs piegājis, paņēmis sauju siena, ielicis tur savu sieru gabalu un ēdis. Tas pasniedzis sienu arī mācītājam, bet tas to nevarējis ēst. Vakarā abi nonākuši kādās mājās un lūguši nakts mājas. Guļas vietu viņiem pataisījuši gar mūri, uz kā bijusi uzlikta maizes mulda. Skolotājs, apēdis sieru, gulējis mierīgi, bet mācītājam nežēlīgi gribējies ēst. Naktī viņš uzcēlies un meklējis ko ieēst. Piegājis pie muldas un saēdies mīklu, viņš nesis to arī skolotājam. Pa tumsu tas piegājis pie gultas, kuŗā gulējusi saimniece. Mācītājs noturējis to par skolotāju un licis viņai mīklu pie mutes. Saimniece pa miegam nopūtusies. "Nepūt, skolotāja kungs, nav jau karsts," mācītājs iesaucies. Saimniece no sauciena uzmodusies, bet mācītājs nobijies laidis pa durvim laukā. Ķēķi uz galda stāvējusi krūze. Mācītājs gribēdams rokas mazgāt, iegrūdis tās krūzē, bet nevarējis vairs dabūt laukā. Vēl vairāk nobijies, viņš izdrāzies pagalmā. Gribēdams krūzi sasist, tas devies pie mājas stūŗa, kur kāda meita patlaban blusījusies. Mācītājs meitu nepamanījis un drāzis ar krūzi pa stūri. Bet krūze trapījusi meitai pa vēderu. Meita iekliegusies, bet mācītājs mucis no mājas projām, atpakaļ neskatīdamies.