5. A. 1775. J. Opyncāns no Oļiņka Latgalē.

Dzeivuojis vīns iūti skūps pops. Viņam bejiis vysa gon, bet nikod nikam: ni ubogam ni arī nalaimē ikritušam napastīpis rūkas.

Reizi vīns gudrs kolps aizvad viņu uz lelu mežu medībā. Kolps pajem sev leidza maizi, bet pops dūmuodams, ka uotri atsagrīzīs muojuos, napajem ni kymūsa. Staigoj, staigoj un aizsamolda pops. Vysu dīnu tai nūsastaigoj, ka pops paīt vairs navar, bet ceļa navar dabuot. Ir juoguļ. Pops lein uz vīnas sīna skaudzes, kolps uz ūtras. Kolps ād maizi. Pops vaicoj: "Kū tu ēd?"

"Sīnu, mums nabogim bīži vīn tys juoād un mes asam pīroduši un pi tam sīns daudz moz paseitynoj."

Pops rauga, bet sīns viņam pavysamu nalein reiklē. Puorguļ nakti naēdis. Ūtrā dīnā staigoj, staigoj, bet mežam molas navar atrast. Pops voi apsluopst. Izlein otkon uz sīna skaudzem. Pops uz sovos, kolps uz sovas. Kolps ād maizi. Pops vaicoj: "Kū ēd?"

"Sīnu," atbild kolps.

Pops mēginoj, bet nikai navar ēst, sīns nalein viņam reiklē. Atstaigoj arī vysu trešū dīnu, pops nazyna, kai vairs īt, viņš tikkū valkas. Vokorā lein uz skaudzem. Kolps ād maizi, bet pops mierst bodā. Tika iuz reita, catūrtā dīnā kolps izvad popu nu meža un, vazdams uz muojom, īvad vīnā naboga ustabiņā, kur viņu drusciņ ībaroj, baidīdams ar saslimšonu, bet pats labi paāzdams. Tod viņi atīt uz muojom. Pēc tam pops palīk tik žēlsirdīgs, ka pījem kotru nabogu sovuos muojuos, paboroj un vēi īdūd uz ceļa.