6. A. 1775. Krogzemju Mikus, Auseklis, Lielvārdē. LP, 365 (160, 1).

Reiz dzīvoja skops kungs; tas nekad neatstāja atslēgas mājā un savai sievai nodeva barību ar mēru vien. Reiz vagārs uzvedināja kungu medīt. Jā, šis ies arī. Bet vagārs paņem maizi līdz, kungs ne. Nu medīja, medīja - neķērās nekā. Kungs saka: "Nav vērts! Iiesim mājā - man gribas ēst!"

Bet vagārs bija liels gudrinieks, viņš gāja pa priekšu un ieveda kungu arvienu dziļāk mežā, kamēr apmaldījās. Nu gāja, gāja kungam tā gribas ēst, ka nekur šauties, bet vagārs tikai mierina: "Gan jau, gan jau!" Beidzot meža vidū bjia tik šļokans, visu dienu neēdis, ka bija jāapstājas. Bet vagārs uzlīda vienā kaudzē; tomēr kungs bija tik nokusis, ka nespēja kaudzē uzrāpties, bija jāpaliek apakšā. Vagārs augšā ēda savu maizi. Kungs vaicā : "Ko tu tur ēd? Dod man arī!"

"Ko nu došu? Es jau badā sienu ēdu!"

"Sienu tu ēdi! kā tad siens smeķē?"

"Kā nu smeķē? Jums, cienīgs lielskungs, kas cepešus vien raduši ēst, siens pie sirds neies, lai dara, ko zin." Vagārs, labi saēdies, nokāpa no kaudzes un gāja tālāk, kungs pakaļ. Gāja, gāja - ieraudzīja māju. Vagārs sacīja: "Varbūt šinī mājā aicinās mūs ēst, kas var zināt? Iesim iekšā. Bet tad tikai nu tūliņ, līdz aicina, neeita pie galda - tas nejauki izskatās un te nav tāds ieradums. Trešo reizi kad sauks, tad."

Labi, iegāja iekšā, tur patlaban saimnieks ar saimi bija paēduši vakariņas. Saimniece uzlika citus šķīvjus un aicināja arī ciemiņus: "Nāciet ēst!" Vagārs tūliņ sēdās pie galda; bet kungs domāja: "Lai, lai - nu jau tikai pirmo reizi aicināja," un negāja. Saimniece vēl reiz ieteicās: "Cienīgs lielskungs, nāciet nu, nekaunieties!" bet šis atbild: "Paldies! par saukšanu, man ēst negribas."

Saimniece domāja: "Daudz arī tādu nevar bikstīt, gandrīz aizkaitina vēl, diezin vai mūsu ēdienus maz ēd - labāk lai paliek." Un tā palika arī; tikai vagāru, to skubināt skubināja: "Ēd vien droši, nebīsties, nekaunies!" Vagārs paēda krietni un saimniece noņēma traukus: maizi, kaŗotes ielika skapī, bet biezputras podu, kas atlikās, uzlika skapja augšā. Naktī, kad visi gulēja, kungs modināja vagāru: "Man dikti gribas ēst!"

"Vai cienīgs lielskungs, skapja augšā vakar vakarā saimniece atstāja biezputru - ēdiet to!" "Jā, kur tad? Es jau tumsā nevaru atrast!" "Nekas, man ir dzijas kamols: piesiešu galu pie poda un atrisināšu līdz šejienei, tad tikai eita gar dziju grābstīdamies, gan podu atradīsit."

Labi, tā būšot brangi gan Bet kur nu vagārs, blēdis! Nesēja vis dzijas galu biezputras podam, piesēja abrai, kur patlaban iejava iejauta, un otru galu atkal piesēja gultas staklei, kur saimnieks ar saimnieci gulēja. Kungs nu līda pa dziju vien, bet vagārs iečukstēja: "Paēduši, atnesiet man arī labu biezputras piku."

Kungs aizlīda pie abras un saēdās iejavu; beidzot paņēma labu piku vagāram nest, bet pa dziju iedams, nenonāca vis pie vagāra - aizgāja pie saimnieka gultas un iesvieda iejavu gulētājiem acīs, sacīdams: "Ēd, nu ēd, vagār es jau paēdu!"

Vagārs, to dzirdēdams, ieteicās: ,,Kur jūs maisaties? Tur jau nav mana gulta - nāciet te!" Kungs atnāca pie vagāra izsamisis: "Vai, kā es apmulsu! Bet saki, vagār, man biezputrainas rokas - kur nomazgāšu?" Ače, tepat uz galda ir dzēriena krūze mazgājiet turpat." "Nē, nē, tā nevar, nāc, uzlej man slapjumu uz rokām, tad jā. "Ko nu niekus nakts laikā laistīties? Iebāziet abas rokas krūzē un raujiet uz reizi ārā, tad paliks baltas."

Labi, šis iebāzis arī, bet ārā vairs nevarējis dabūt, iesprūdušas. Nu vagārs mācījis: "Piedarbā ir bērza bluķis, izeita un sitiet krūzi pa bluķi, tad saplīsīs un rokas būs vaļā." "Kungs izgāja piedarbā un ieraudzīja baltumu; viņš domāja: "Tas jau bluķis būs," un krāva virsū. Bet nebija vis bluķis, bija saimniece, kas izgājusi baitu kreklu vilkt, jo tam kreklam kungs bija uzsviedrs iejavu. Saimniece, sitienu pa muguru dabūjusi, iebrēcās: "Vīriņ, vīriņ, ko tu mani dauzi!"

Kungs tagad briesmīgi nobijās un ieskrēja pie vagāra: "Muksim projām, te spogojas!" Un tā abi aizmuka arī un kungs no tā laika atstāja skopumu.