7. A. 1775. L. Uļjana Latgalē. Latvju kultūras kr.

Dzeivuoja kungs un mežasorgs. Kungs sovam mežam nazynuoja ni molu ni gola. Reizi mežasorgs aizvede sovu kungu uz mežu paruodīt, kaids ir viņa mežs saaudzis lels. Guoja, guoja vys vēļ nabeja radzama ni mola ni gols. Mežasorgs soka uz sovu kungu: "Atsasēst un atsapyust, es aizīšu pasavārtu molas."

Kungs atsasāda. Mežasorgs; aizguoja uz muojom, paēde un leidza pajēme ēdīņa; bet kungs nabeja ēdis un mežasorgs nikuo nastuostēja, ka viņš beja muojuos. Atguoja vokors, vys vēļ nabeja radzama ni mola ni gols. Atroda sīna skirdu, pi kuras gribēja turēt nakts muojas. Kungs astagula zemē pi skirdas, bet mežasorgs izkuope augšā. Meža sorgs suoka ēst, bet kungam arī gribējuos ēst. Soka kungs: "Kū tu ēd?"

Mežasorgs soka: "Sīnu ādu." Tad kungam gribējuos ēst stypri un viņš suoka ēst sīnu. Bet kai beja pījucis pi meikstom vysaidom bareibom, navarēja i padūmuot sīna ēst. Atguoja ūtruo dīna, vēļ vini obi staiguoja pa mežu, vys nabeja radzama ni mola ni gols. Tod sacēja uz kungu mežasorgs: "Tu pasēdi un atsapyut, bet es īšu paraudzīt molas mežam."

Kungs atsasāda atsapyust, bet mežasorgs aizguoja uz muojam, pīsacēja sovai sīvai, lai pīvuorej bīzas putras. Bet pats mudri atguoja atpakaļ. Sīva vokoram pīvuorēja bīzas putras, tod īgoja kungs un mežsorgs ustabiņā. Sorga sīva pīlyka bīzas putras uz golda, tod sacēja: "Ejat āstu." Kungs vys vēļ naguoja.

Tod sacēja ūtru reizi: "Ejat āstu." Kungs vys vēļ sēdēja un naguoja. Lai gon ēsti gribējuos, bet gribēja, lai juos vairuok pasalyudz. Vairuok sīva nasacēja nikuo un nūjēme bīzu putru nu golda. Tod atsagula kungs un mežasorgs. Kungs cēlēs un izēde vīns pats vysu pūdu putris.