3. A. 1775. Skolnieks M. Ķaupelis no 65 g. vecās M. Anziķes Nīcā. K. Lielozola kr.

Čāpiņu Jānis gājis pie Miguļiem precībās. Viņi to turējuši par nabagu, un likuši uz mūrīti lai apsēžas. Tad viņi ienesuši vakariņas un vākuši, lai viņš arī nākot ēst. Viņš uz to saucienu vēl negājis un gaidījis, lai vēl vienreiz sauc, bet Migu]i vairs nesaukuši. Tā nu viņš apgulis uz mūrīti neēdis. Vecie ienāk istabā gulēt, bet meitas iziet laukā. Pa nakti viņam sācis stipri ēst gribēties. Viņš piecēlies un piegājis pie skapja meklēt ko ēdamu. Kāpdams pie skapja, viņš to apgāzis, izlijis piens un sasitis visus traukus. Čāpiņu Jānis nu sabijies un steidzies atkal mudīgi uz murīti un guļ. Saimniece, gulēdama to troksni izdzirdusi, modina saimnieku: "Liels pērkons bija, debess logi atvērušies un lija lietus."

Saimnieks arī visu bija dzirdējis un sacīja: "A tu, pagāns ; mēs tev devām naktsmājas un aicinājām arī uz vakariņām. Kālab tu nenāci? Tagad tev vajag līst skapī iekšā un apgāzt."

Nu saimnieks ceļ puisi augšā, ved to uz riju, ka nepadara vēl kādu nelaimi. Uz riju ejot, Čāpiņu Jānis dabūjis labu metamo. Viņš nu stāv tādu brīdi rijā un dzird, ka kas nāk klāt. Viņš sauc, lai nenākot, dabūšot ar metamo. Tā viņš vairāk reiz saucis, bet kā nāk, tā nāk. Viņš nu sitis nācējam ar to koku, trāpījis teļam par galvu un nositis to. No rīta nākuši ļaudis raudzīt, lai. izlaistu to laukā. Bet nu redz, ka teļš nosists. Saimnieks un saimniece žēlojas, ka teļš esot uz Tružas laimi šķirts un nu ir nosists. Nu sasien Čāpiņu Jānim rokas un ved uz tiesas namu cietumā. Vispirms noveduši viņu pie skrīveŗa. Visi nu smejas: "Kur nu Čāpiņu Jāni par arestantu dzen?" Nu Miguļu ļaudis dabūn zināt ka nelaimīgais ir Čāpiņu Jānis, kas nācis precībās un; vis nekāds ļaundaris. Steigšus viens aizskrējis uz Miguļiem un visu izstāstījis. Nu uzņēmuši viesi ar ēdieniem un dzērieniem un drīzumā Čāpiņu Jānis apprecējis Miguļu meitu.