4. A. 1775. L. Uļjana Latgalē. Latvju kultūras kr.

Dzeivuoja vīns cylvāks, kurs gribēja apsaprecēt. Tikai navarēja par tū apsaprecēt, ka beja ceimā, viņa nikas navarēja pabaruot. Kai tik aizbraucja svuotūs, vysur vajadzēja vīnam pašam par vokoru loba vepra. Nikur viņam nasadevēs sameklēt sev sīvas. Sarunuoja ar sovu svuotu. Svuots soka: "Kai tik aizbrauksim un dūs myusim ēst, es izmīgšu tev uz kuojas, lai tu vairuok naād." Briugons beja ar mīru. Aizbraucja obi svuotūs, atsasāda pi golda, ceimā briugons gaidēja, kod svuots mīgs uz kuojas; bet tur paleida zam golda saiminīka suns un izvylka sovu depi uz vīsa kuojas. Briugons vairuok naēde nimoz. Kad atsagula, vīsam ēst gribējuos. Cēlēs briugons, atroda saiminīcai bliņi. Briugons pajēme un izēde vysus bliņus. Tod pajēmis palīku, salēja sovai briutei gultā, dūmuodams, ka viņai ari gribēsīs ēst tai kai viņam. Pasamūda briute un atroda pylnu gultu meikles. Arī bļinus izāstus atroda saiminīca. Tod jī zynuoja, ka cyts šytuo nadarēja, kai briugons, tamdēļ ka vokorā naēda. Atsacēja briute naīt un svuots ar bruigonu aizbraucja prūjom. Briugons navarēja apsaprecēt un dzeivoj vēļ šu boltu dīn bez sīvas.