6. A. 1775. Skolniece K. Mangale, Blomes skolā. V. Maldoņa kr.

Divi lopu dzinēji dzinuši uz Rīgu lopus, viens bijis jau pieaudzis, otrs vēl puika. Nodevuši lopus un saņēmuši savu algu, viņi braukuši atkal atpakaļ uz māju. Viņiem bijis arī zirgs, ar ko veduši lopiem ceļa barību. Tā uz māju braucot, viņi iebraukuši Baloža krogā zirgu pabaŗot. Puika braukdams bijis nosalis un atpūzdamies ielīdis krāsnī sasildīties. Tādā siltā vietā viņam nu uznācis miegs un viņš aizmidzis. Lielais lopu dzinējs, pabaŗojis zirgu un atpūties, taisās braukt atkal projām. Viņš sāk meklēt savu mazo ceļa biedru, apprasās arī pie ļaudim, vai nav redzējuši, kur puika palicis, bet neviens nekā nezina. Lielais domājis, ka puika būs izgājis uz ceļa iepriekšis, un braucis tik uz māju prom.

Pēc neilga laika kroga meita iet krāsns kurtu un, malku krāsnī bāzdama, ierauga tur puiku. Viņa sabīstas un sāk kliegt: "Ak tu, pagāna puika! Lielais tevis izmeklējās un jau aizbrauca projām."

Puika arī tūliņ pamostas, izlien no krāsns ārā, galvu vien kasa un nezina, ko nu darīt. Lielais aizbraucis ar naudu un ceļa kuli, un šis nu palicis svešā vietā bez naudas un maizes. Krogā, Rīgas tūvumā, jau sanāk šādi tādi blēži un diedeļnieki, kādēļ krogā svešam cilvēkam nekādas palikšanas nav. Pašu reizi krogā saime ēda vakariņas un puika arī prasīja, vai nedotu ēst, bet kad naudas nebija, tad krodzenieks nekā nedeva. Puika redzēja, ka meitas ēdiena atlikumu ielika skapī, kad saime bija paēdusi. Kad kroga ļaudis bija aizgājuši gulēt, tad puikam vēders nemaz vairs nelika miera. Viņš klusam pielīda pie skapja un lūkāja taisīt to vaļā. Bet skapis par nelaimi bija vecs un istabas grīda nelīdzena. Kā un puika sāka ap skapi krāmēties, tā skapis apgāzās un uzkrita puikam virsū. Nu saplīsa visi trauki, izlija ēdiens uz grīdas un no lielā trokšņa salēca visi kroga ļaudis kājās. Pieceļ tūliņ nogāzto skapi, redz, ka puika vēl apukšā, un nu arī zina, kas te bijis vainīgs. Krodzenieks nu nevar vien izdomāt, kur tādu negantu puiku ieslodzīt. Pēdīgi izgūdrēja ieslodzīt to pirtī, jo bijis sestdienas vakars un pirts bijusi izkurināta. Bet pirtī jau iepriekši viena akminu sitēja sieva bija ienesusi savu teļu sasildīt. Tēļš, pirtī apsildījies, bija sajutis arī cilvēku un sāk iet taisni uz puiku. Puika bija domājis, ka pirtī neviena nav, noturējis teļu par ēnu (spoku). No lielām bailēm viņš paķēris vienu malkas gabalu; kas pirtskuŗam pāri palicis, un sitis pa tumsu teļam par purnu. No stiprā sitiena teļš tikai iebļāvies un izstiepies uz grīdas un bijis beigts, No ēna atpakaļis bēgdams, puika iekritis krāsns bedrē un pārgulējis tur, malkas gabalu rokā turēdams.

Rītā krodzinieks iet uz pirti un grib ieslodzīto cietumnieku laukā laist. Atveŗ duris un redz, ka puika nositis teļu. Krodzinieks tam uzkliedz: "Ak tu, pagāns, teļu ar' esi nositis!"

Tad viņš ņem puiku pie rokas un ved uz muižu pie kunga. Kungs, izklaušinājis puiku, sabāris vēl pašu krodzinieku, sacīdams: "Vai tu būtu iznīcis, ja būtu puikam badā ēst iedevis?"

Kungs vēl iedeva puikam trīs rubļi ceļa naudas un atlaida to uz māju. Krodzeniekam bija visa skāde pašam jācieš.