7. A. 1775. M. Biksons, Īvandes pag. P. Birkerts, Latvju t. anekdotes, II, 308, 2034.

Reiz dzīvoja viens ļoti skops mācītājs. Viņš saviem kalpiem nekad nav devis labu ēdienu ēst, nedz arī maizi. Maize bijui cepta kopā ar pelavām un sēnalām tā, ka ēdot tā dūrusies rīklē.

Mācītājam bijis kučieris. kas nodomājis mācītāju izmācīt.

Tā reiz mācītājs taisījies braukt bērnus pārklaušināt. Kučieris nodomājis : nu es tevi mācīšu. Braukuši un braukuši pa purviem un mežiem, bet mājas nevienas. Tā pienākusi pusdiena. Mācītājs jau bijis ļoti izsalcis, bet ko ēst līdzi nekā nebijis. Brauc atkal. Celmi, meži, klajumi, bet mājas kā nav, tā nav. Saule jau taisījusies uz rietēšanu. Kučieris tik braucis un braucis riņķu riņķiem ap mācītāja muižu pa mežu. Bet mācītājs jau nekā nezina. Uznākusi tumsa. Kučieris teicis mācītājam, ka viņš uzkāpšot kādā priedē un apskatīšot. vai uz kādu pusi nevar uguni redzēt. Labi, kučieŗis rāpjas priedē augšā, viņš domā: nu man laiks tevi mācīt. Tas izņēmis sev no kabatas līdzi paņemto maizi un sācis priedes galā ēst. Mācītājs prasījis, ko šis ēdot? Kučieris atbildējis, ka viņš graužot čiekurus. Nu, lai sviežot arī viņam lejā, viņš arī gribot grauzt. Kučieris nosviedis dažus čiekurus. Mācītājs sācis čiekurus lupināt, bet neko nevarējis no tā izēst. Mācītājs teicis, ka viņš nevarot norīt, viņam duŗoties rīklē. Viņš brīnījies, ka kučierim neķeroties rīklē un tas varot norīt. Kučieris atbildējis, ka viņš jau ieradis tādu maizi ēst un ka viņam rīkle esot liela: Bet mācītājs nemaz nezinājis, ka kučieris ēdis maizi. Apēdis maizi, tas teicis, ka uguni nekur nevarot ieraudzīt, un līdis no koka zemē. Mācītājs sēdējis ratos, un kučieris sācis atkal braukt.

Braucis un braucis, līdz pēdīgi izbraucis uz kādām mājām. Tā izrādījušās par tām pašām, uz kuŗām viņi gribējuši braukt. Mācītājs teicis : "Ja mums dod ēst, tad, kad pēc tavām domām būtu diezgan ēsts, piemin man ar kāju, jo man kauns, ka es par daudz neēdu aiz liela izsalkuma!"

Iebrauc mājās. Saimniece tūlīt liek uz galda piena zupu. Tā mācītājam labi pa prātam. Abi &127;sēžas pie galda un ēd. Zupa vēl labi karsta. Mācītājs uzsmēlis tikai pāris kaŗoties uz šķīvja, lai ātrāki atdzistu. Tā tam zem galda gulošais suns piesities pie kājas. Mācītājs jau satrūcies, paskatījies uz kučieri, bet tas nelicies pienot, ēdis tikai tālāk. Pāris kaŗotītes uzstrēbis, atkal kautkās piedūries pie kājas. Nu mācītājs sācis cik ātri tik varēdams nostrēbt zupas šķīvi un visādi laipni pateicies par vakariņām, ka esot labi paēdis. Nelicies ne dzirdot, kad saimniece godājusi, 1ai ēdot vien; ka šis neesot necik ēdis. Kučieris tik ēdis vien projām.

Paēduši vakariņas, viņi taisījušies iet gulēt. Bet mācītājam ēstgriba bijusi vēl briesmīgāka. Viņš gulēt ejot noskatījies, ka zupa vēl atlikusi un ka saimniece to iznesusi pieliekamā kambarī:

Nogaidījis, kad visi apgūluši, viņš klusām piecēlies un gājis pieliekamā kambarī raudzīt, vai nevarētu dabūt zupu, jo ēstgriba viņam bijusi briesmīga. Pa tumsu nevarēdams saskatīt, kuŗš būtu zupas pods, nejauši uzdūries uz kādu trauku, aptaustījis to un bāzis roku iekšā. Bet ko nu! roku vairs nevarējis dabūt laukā no krūzes, kuŗai bijis šaurs kakls. Tas sācis krūzi dauzīt pa pieliekamo kambari, no kam izcēlies liels troksnis un sākuši suņi riet. Uzcēlusies mājas ļaudis un gājuši skatīt, kas tur par troksni bijis: Ieraudzījuši mācītāju viscaur ar asinīm notašķītu un nolējušos. Nu vairs nekas cits nav atliciskā teikt taisnību, kā viss tas noticis. Krūzē bijušas ielietas asinis, jo iepriekšējā dienā tais mājās kāvuši cūkas. Mācītājs nokaunējies un gājis istabā. Saimniece tam ienesusi atlikušo piena zupu. Nu tas vairs nav kaunējies un ēdis pilnu vēderu. Suņi bijuši izlaisti ārā un nebijis vairs, kas uz kājām mia.

No rīta, noklaušinājis bērnus, tas braucis mājās. No tā laika viņš nav vairs bijis skops, bet saviem kalpiem devis labu maizi ēst, jo pats bijis piedzīvojis, kā ar viņa paša maizi reiz tam gājis.