8. A. 1775. V. Zacharska no J. Filša Rēzeknē. Latvju kultūras kr.

Vīnā cīmā dzeivuoja vīns zemnīks; pi zimnīka beja vīns dāls, pīcpadsmit godu vacs, kurs staiguoja gonūs. Vīnu reizi zemnīks runoj sovam dālam: "Ej sagyun vylku!"

Bet dāls nadzierdēja, kā jam tāvs pasacīja un vaicoj nu tāva: "Kū tu man, tēt, pascēji?"

Zemnīks sasadusmuoja, tvēŗa dālu aiz apakles un izgryudja uorā nu ustobas, runuodams: "Ej sagyun!" bet napascēja kū sagyut. Dāls nūguoja, dūmuodams, kū jam pasacīja tāvs. Guoja guoja dāls un jau taisuos vokors. Jam cīši gribis ēst. Verās puika, ka natuoļi ir cims. Aizīt jis tymā cīmā. pi vīna zemnīka un prosa nakts muoju. Zemnīks ju īlaidja un devja jam vītu puorguleit. Puika atsaguļa un redz, ka zemnīka saime sāstās pi golda ēst vakareņas, bet puikam nadūt. Zemnīka saime paēdja vakareņas un nūguoja vysi gulātu. Puika guļ. bet jam cīši gribis ēst. Sadūmuņia puika pameklēt pi zemnīka kuo nabejs paēst. Daīt puika pi cepļa - -verās, uz cepla stuov apsagts pūds ar meikli. Gribēja puika pasavērt, kas tur ir un, kai buozja rūku pūdā, kuoja aizzametja aiz gultas un pakrita, bet pūds ar meikli nūkrita nu cepļa un taisni uz juo golvas, sasyta un aplēja puiku nu golvas leidz kuojom ar meikli, Īraudzēja zemnīks, ka nazkas staigoj, pīsacēļa, īruovja guni un redz sasystu pūdu ar meikli. Zemnīks daīt pi puikas un redz, ka jis gui vyss ar meikli apmuozuots. Zemnīks, runuodams uz puikas, kū jis naktī gruobuojis, pajēmja puiku aiz apaklis un izgryudja nu ustobas uorā. Kū darīt puikam? Nakts tymsa.

Īleida jis ituo pat zemnīka kļāvā, kur beja lūpi. Sēd puika klāvā un dūmoj, kur jam kaut reit dabuot paēst. Te nazkas ar mēli palaizīja jū. Puika nūsabeida un dūmoj pats sevī : varbyut te valns un suoka ar rūkom gruobuot. Sagruobuoja puīka pi sīnas stuovūšū mītiņu. Puika pajēmja tū mītiņu un dūmoj: jo vēļ kas pi juo daīs, "likšu ar mītu par golvu!"

Bet otkon mazkas ar mēli jū palaizja. Puika kai devja ar mītu un dzierdēja, ka nazkas aizklīdzja: "Bjā!"

Pēc nailga laiceņa otkon ar mēli jū palaizīja, puika ar mītu kai devja un otkon dzierdēja: "Bjā!" Sēd puika un gaida, kas byus tuoļuok. Klausuos, ka zemnīks pīsacēļa un zemnīka sīva īt slauktu gūvu. Puika nūsvīdja mītu un dūmoj, kab juo nasagyutu, kur jam nūsaglobuot. Jis kai skrēja nu vīna kokta uz ūtru, kuoja aizzametja un jis pakrita taišņi uz tūs valnu, klturus jis ar mītu nūsyta. Suoka puika ar rūkom grabynuot un jūt, ka te na valni, bet teļi. Nūsabeida puika, ka jis nūsyta divus teļus un dūmoj: tagad mani zemnīks sagyus un nūsiss. Atīt uz klāvu zemnika sīva un suoka slaukt gūvs, bet naredzēja, ka nūsysti divi teļi. Puika salasēja spāku un, kai skrēja par sīvīti, kūra slaucja gūvis, izlēja jai pīnu un izskrēja uorā taišņi kryumiņūs. Zemnīka sīva ūsabeida un suoka klīgt, cik spāka, ka klāvā dzeivoj valns. Atīt uz sīvas bolsa zemnīks ar guni un redz: guļ juo sīva uz zemes un klīdz, pīns vyss izlīts uorā, slauktuve uz suoņa natuoļi nu juos guļ divi nūsysti teļi. Zemnīks pacēļa sovu sīvu, īvedja ustobā un runoj : "Varbyut, myusu klāvā dzeivoj našķeists gors, vajag atvest bazneickungu puorsvētīt."

Jau izausa dīna, puika izleida nu kryumim un redz, ka natuoļi nu juo staigoj lūpi un gons. Puika daguoja pi gonu un paprasīja gabaliņa maizes. Gons jam īdevja. Puika paēdja maizes, padzēra yudeņa un nūguoja tuoļuok. Guoja jis, guoja - veras: jau nakts un taisās tymss. Kū jam darīt? Aizīt cīmā kaidā ustobā, bet baist. kab zernnīki juo nanūsystu. Sadūmuoja puika: aizīšu kulā un puorgulēšu nakti. Tai puika padarīja. Īguoja kulā un sēd. Sadūmuoja puika, ka var atīt kultu un jū sagyus, tuodēļ kuopja puika kulā, un gaida. Atīt meita ar puisi un suoka puiss žņaudzēt meitu. Puika gribēja redzēt, kū jī dora, nūlaidja golvu vārtūs, un nūkrita zemē taišņi uz meitas ar puisi. Puiss ar meitu cīši nūsabeida un klīgdami nūskrēja uz sovu sātu, dūmuodami, ka kulā: dzeivoj valni.

Puika izguoja nū kūla un nūguoja tuoļuok sovu ceļu. Daīt puika pi vīna cīma, īt pi vīna zemnīka un prosa. kab jū pajemtu par gonu. Zemnīks pabaruoja puiku un pajēmja sev par gonu. Nūīt puika gonūs, gona gūvis un cyukas un redz puika, kai putņiņi skraida nu kūka uz kūku. Skrīn nu meža začīts. Puika tvēra lelu vāzdu un gribēja nūsist zači, bet začis paskrēja; puika kai laidja ar vāzdu -taišņi syvānam par kuoju, un atsyta kuoju. Īraudzēja zemnīks, kā syvānam atsysta kuoja, un runoj puikai: "Tu syvānam kuojas ļauzīsi?"

Tad pajēmja zemnīks puiku, īsādynuoja bucā un aizsyta. Sēd puika bucā un veras caur cauruma, bet nikai navar izleist. Skrīn vylks. Daguoja vylks pi bucas un ībumja caurumā asti. Puika satvēŗa aiz astes vylku. Vylks suoka skrīt un pēc sevis nūvylka bucu. Nu treisēšanos bucai dybyns izkrita. Verās puika, ka juo tāvs stuov pi sātas. Suoka puika klīgt: "Tētīt, dreižuok sit vylku!"

Tāvs nūsyta vylku un puika patyka savā sātā un suoka otkon dzeivuot ar sovu tāvu.