1. A. 1790. J. Zālīte Rīgā. P. Birkerts, Latvju t. anekdotes, II, 467, 2415.

Vienreiz mācītājs sarunājies ar ķesteri iet vērsi zagt. Labi! Kā runāts, tā darīts. Aizgājuši un nozaguši. Nokāvuši vērsi un gaļu izdalījuši līdzīgi savā starpā. Bet nu pāri palikusi āda. Kam to lai dod? Norunājuši tā: paņemt ādu zobos katrs aiz sava gala un vilkties, kuŗš stiprāks, tam āda piederēs. Labi. Vilkušies. Bet tā kā ķesterim nav bijis zobu, tad tas, nabadziņš, paspēlējis. Šis par to nu saskaities. Aizgājis pie zemnieka, kam vērsi nozaguši, un izstāstījis visu: kā viņi vērsi zaguši, kā gaļu dalījuši u. t. t. Zemnieks iedevis ķesterim naudu un teicis, Lai pie tiesas liecina viņam par labu, t. i. atzīstas. Ķesteris bijis mierā.

Atnākusi tiesas diena. Ķesteris izstāstījis visu patiesību. Bet mācītājs negribējis sevi draudzes priekšā apkaunot un tādēļ&127; iedevis ķesterim savukārt naudu, lai liecina viņam par Iabu. Šis bijis mierā.

Nākošu reizi tiesa atkal ķesteri izjautājusi. Viņš stāstījis: "Jā, mēs aizgājām un vērsi nozagām."

"Kuš," mācītājs to norājis. "Gaļu izdalījām savā starpā."

"Apžēlojies," mācītājs tam iegrūdis dunku sānos.

"Jā, bet nu nāca āda un tā kā to līdzīgi nevarēja izdalīt, tad paņēmām katrs vienu galu zobos un vilkāmies. Vilkāmies, vilkāmies, un es - atmodos, tiesneša kungs," pabeidzis ķesteris.

"Vai tad tas bija sapnis?" tiesnesis tam vaicājis.

"Jā," vienaldzīgi atbildējis ķesteris, naudu kabatā žvadzinādams.

Piezīme. Līdzīgus variantus vēl uzrakstījuši Rūta Skujiņa no E Skujiņa Skultē (II, 467, 2414) un J. Lūsis no Guro Buša Sātiņu pag. (II, 468, 2416). P. Š.