2. A. 1790. K. Kupcis no J. Kupča Mores pag. P. Birkerts, Latvju t. anekdotes II, 381, 2250.

Reiz dzīvojis viens mācītājs, un šim esot bijis zirgs, vārdā Izabella. Kādu nakti mācītājs sūtījis šķesteri, lai nozogot kādam bagātam saimniekam aunu. Šķesteris nu domājis, ko tur nu Iai dara, - ko kungs pavēl, tas jādara vien ir. Šķesteris braucis arī pēc auna. Bet kamēr šis pa kūti ķēris aunu, tikām viens ar mācītāja Izabellu lapās. Tagad šķesterim cits nekas neatlicis, kā aunu stiept pa pleciem mājās. Tā kā tas viss esot noticis sestdienas vakarā, tad mācītājs svētdien, kancelē kāpdams, ieraudzījis šķesteri, un gribējis dabūt zināt, vai šis baraniņu dabūjis, vai ne. Nu mācītājs diezgan ilgi domājis, līdz beidzot iesācis pusdziedādams - pusrunādams: "Baraniņu dabūji - ī-ī-ī ?"

Šķesteris tāpat pusdziedādams, pusrunādams atbildējis: "Baraniņu gan dabūju, Izabellu paspēlēju - ū-ū-ū!"

Nu mācītājs atbildējis: "Ja Izabellu paspēlēji, dārgu naudu samaksāsī-ī-ī-ī!"

Uz to šķesteris atkal atbildējis: "Ja dārgu naudu samaksāšu, tad darīšu draudzei zināmu - ū - ū!"

Tagad mācītājs nedrīkstējis neko vairāk teikt, jo citādi šķesteris var izstāstīt visai draudzei, un tad viņam ir liels negods. Tagad mācītājam cits nekas neatlicis, kā darīt tādai sarunai galu ar vārdu: "Amen!"