1. A. 1791. C. R. Girgensons Jaunpiebalgā 1823, 17. 1. p. Nach Langbeins Erzāhlung: Bist du da?

Divas mazas mājas bija tālu no citām mežā, tādā vidū, kur vēl dzīvoja tumši ļaudis, kas bijās no vella, ka tas varot sagrābt cilvēkus vai lopus, un tos vārdzināt. Abās mājās dzīvoja lieli šķelmji, kas bija palaiduši savus pirkstus uz zagšanu un viens otram palīdzēja citus aplaupīt. Viņi bija paši pielikušies liekus vārdus, ar kuŗiem tie savā starpā saucās, lai viņi tumšā naktī varētu labāk atrasties, kad tie, kur kopā uz zagšanu izgājuši, brīžam šķīrās. Tāds uzvārds bija vienam Piķis, otram Duksis.

Vienreiz viņi naktī izlīduši no sava meža, norunāja apzagt vienu zemnieku. Piķis gribēja nogriezt dārzā kāpostus, un Duksis tikām meklēt kūtī avenu. Šis gan lēnām vēra kūts durvis, bet tās tomēr čīkstēja. Saimnieks, vēl neaizmidzis, to sadzirdēja istabā, un sauca dēlam: "Anci, celies! Kūts durvis čīkst! Kas zin, vai žagļi nav kūtī?"

Ancis, no miega uzmodies, atbildēja: "Kad tur kas būtu, tad jau Duksis gan rietu." Šis bija arī mājas suņa vārds.

Tēvs viņam uzbārās, sacīdams: "Nu miguzi, piecelies jel un palūko, kas tur ir. Pasauc Duksi, kas zin, kur viņš ielīdis?" Ancis piecēlies izgāja laukā un sauca: "Duksi, Duksi!"

Suns bija aizvazājies nāburgos, bet zaglis kūtī, dzirdēdams savu vārdu, domāja, ka viņa biedrs to saucot, un atbildēja: "Es šepat esmu."

Ančam palika bail; viņš iespruka istabā un teica elsdams: "Vai Dieviņ, tēvs, mūsu Duksis runā!"

Tēvs vaicāja: "Ko tad viņš tev sacīja? Vai nesacīja, ka tu esi muļķis un no miega vēl apreibis?"

Ancis atbildēja: "Vai man ticat, vai neticat, Duksis atbildēja, ka viņš šepat esot. Eita paši ārā, un jūs to dzirdēsit!"

Tēvs arī uzcēlās un izgāja un, smiedamies par dēlu, sauca: "Duksi, Duksi!"

Zaglis, to dzirdēdams, atkal domāja, ka tas esot viņa palīgs, un atbildēja: "Tepat es vēl esmu, nekliedz jel tā, brēķi!"

Nu arī pats saimnieks satrūcies pateica Dievam, ka viņš vēl pa durvim varēja iemukt un bulti aizšaut. Tad viņš sacīja uz dēlu: "Ko nu iesāksim? Duksī ir vells ieskrējis, tas citādi nevar būt. Teci nu, dēliņ, žigli uz Puntules Juri, un lūdz viņu mīļi no manas puses, lai viņš tūlīt atnāk!"

Puntules Juris bija vecs grāmatnieks, ko zemnieki visapkārt veda savās mājās gan visādās slimībās, gan arī kad bijās, ka viņi esot apburti, vai ka vells viņiem esot piesities, lai viņš pār tiem skaitītu pātarus un aizdzītu vellu ar Dieva vārdiem. Viņš nedzīvoja ne pus versti no tā zemnieka, pie kuŗa zagļi bija atnākuši.

Ancis, neuzdrīkstēdamies iziet pa durvim, ka viņu arī vells nesagrābtu, izlīda otrā pusē caur logu un, pārkāpis aiz nama pār sētiņu, aizskrēja par tīrumu uz Puntuli. Juri viņš vēl atrada nomodā, kuŗš no lielām sāpēm, kas viņam bija kājās ieskrējušas, nebija varējis aizmigt. Kad nu Ancis gauži lūdzās. tad Juris atbildēja, ka viņš gan labprāt ietu, bet viņš no sāpēm nevarot ne kājās stāvēt. Ancis tomēr lūgdams neatļāvās un apsolījās viņu aiznest uz savas muguras, lai tik nākot viņus pestīt no vella.

Viņš norāva ātrumā no sienas baltu uzvalku, kas tur bija piekārts, palīdzēja to Juŗam uzvilkt, paņēma to sev uz muguras un sāka nest. Steigdamies ar savu nastu uz māju, viņš uzmeklēja īsāko ceļu caur dārzu. Piķis, kas pašu laiku nogrieztās kāpostu galviņas bāza maisā, ieraudzīdams tumsā Anci, domāja, ka viņa biedrs Duksis nes baltu avenu uz muguras, un vaicāja: "Vai tu dabūji?"

Ancis, domādams, ka viņa tēvs nācis pretī un prasa, vai viņš dabūjis Puntules Juri, atbild: "Dabūju gan, še viņš man ir uz muguras."

Piķis, domādams par avenu, saka: "Tas ir labi! Met viņu tik zemē, man ir nazis rokā, es viņam tūlīt kaklu nogriezīšu."

To dzirdot, arī Puntules Juŗam palika bail, ka vells viņam kaklu nogriezīšot, un nu viņš, atsvabinājies no Anča, ar savām klibajām kājām, kā varēdams, aizskrēja mājā. Ancis kliegdams, ka arī dārzā esot vells, bailēs pie loga nosita galvu.

Trokšņa iztraucētie zagļi steidzās, viens ar avenu, otrs ar kāpostu maisu, uz savu mežu, kur viņi viens otram stāstīdami, kas bija noticis, un pēc arī no citiem izklausījuši, ko tie paši vēl nezināja, dažu labu reizi savā starpā nosmējās par tiem muļķiem, kuŗus viņi bija apzaguši.

Piezīme. Šī pasaka ir ņemta, pārlabojot tikai nedaudz valodas nepareizības, no šādas grāmatas: "Stāsti, pasakas, dziesmas un mīklas, par pamācīšanu un izlustēšanu latviešu valodā sarakstītas no C. R. Girgensona, nelaiķa Cēsu-tiesas prāvesta un Jaunpiebalgas mācītāja. Jelgavā 1823." Mācītājs Girgensons ir tur lokālizējis vācu dzejnieka Langbeina stāstiņu un liekas, ka no šā lokālizētā stāsta ir cēlušies mūsu varianti. P. Š.