Vienreiz bija divi zagļi: Pēteris ar Miku. Kādu nakti viņi gāja atkal zagt un norunāja tā: "Zagdami nesauksimies vārdā mūs var drīzāk noķert - sauksimies labāk viens par Duksi, otrs par Piksi!"

Labi. Un tā nu, iegājuši mājās, Duksis tūliņ ielauzās kūtī pie jēriem, Piksis atkal ņēmās pa dārzu kartupeļus sarakt

Kamēr šie darbā, vecais saimnieks iznācis laukā un durvju priekšā sauc savu suni: "Duksi, Duksi!"

Zaglis kūtī atkal domā, biedrs Piksis viņu saucis. tas atbild: "Nerunā tik dikti, ka nedzird!"

Vecais saimnieks, tikko to padzirdējis, aizcirtis durvis un mudīgi vien iekšā pie dēla: "Dēliņ, zini ko? Mūsu Duksim ir velns! es viņu tāpat labinu, viņš man atbild: nerunā tik dikti, ka nedzird!"

Dēls domājis: "Kas tie par jokiem?" un arī izgājis Duksi labināt: "Duksi, Duksi!"

Kas ir? Tā atbild atkal: "Nesauci tik ditki, ka nedzird!"

Nu dēls teicis: "Jā, Duksim ir gan velns, es iešu pie Punturu Juŗa, tas māk burt."

Labi, nogāja nakts vidū pie Punturu Juŗa; bet tavu nelaimi! Punturu Juris bija bijis mežā un pārcirtis kāju, nevarēja nākt Duksim velnu atburt. Bet vilcināt tādu 1ietu arī nevar - neko darīt - ņēmis Punturu Juri pa pleciem un nešus stiepis pie Dukša.

Nesis, nesis - nācis pie dārza, Piksis pa tumsu noredzējis: ā! mans biedrs stiepj jau jēru, un vaicājis: "Vai dabūji jau?" Saimnieks atbildējis: "Jā!" jo domājis, ka tas viņa tēvs. Piksis teicis: "Tad ir labi, svied tikai zemē, man ir nazis, kausim tūliņ nost!"

Punturu Juris, to padzirdējis, ka viņu, klibu cilvēku nes kaut, tūliņ no pleciem zemē un četrrāpus vien uz mājām atpakaļ.

Bet Duksis ar Piksi mierīgi sazaga ir kartupe]us, ir jērus.