4. A. 1791. J. Henniņš no J. Valtera 1897 g. Sasmakā.

Vienreiz pārnāca divi ceļotāji mājā, bet tiem nebija vairs ko ēst. Tāpēc viņi nodomāja iet zagt. Papriekšu tie sevim izdomāja citus vārdus, viens nosaucās par Duksi, otrs par Piči. Nu šie gāja par nakti uz vienām mājām, kur zināja, ka tur ir lieli kāposti un labi auni. Duksis aizgāja kāpostos, Pičis kūtī aunus zagt.

To māju saimnieks izdzird kūts durvis čīkstam, viņš iziet ārā un sauc savu suni Duksi, bet tas bija aizskrēju projām. Zaglis, kāpostos būdams, domā, ka Pičis viņu saucis. Viņš atbild: "Klusu, es dzirdu tavu saukšanu."

Saimnieks, to dzirdēdams, domā, ka viņa suns Duksis runā. Tūdaļ tas steidzas iekšā un uzsauc savam dēlam, lai skrien uz kaimiņu mājām pēc Puntuļu Jāņa, kas bijis liels burvis, viņam bijusi liela burvju bībele.

Dēls drīzi noskrien, bet Puntuļa Jānim sāp kājas, un tādēļ viņš to nešus atnesis ar visu bībeli. Duksis, kāpostu dārzā būdams, domā, ka Pičis aunu nes. un iesaucas: "Liec viņu uz žoga, es viņam rīkli pārgriezīšu."

Puntuļu Jānis izdzird, ka kāpostu dārzā kāds taisās viņu nokaut, izraujas ar varu no saimnieka dēla un aizmūk uz mājām, pat savu bībeli pamezdams.

Zagļi par to laiku aiziet mājā, ar lielu aunu un kāpostiem, un sataisa sev gardu maltīti.

Piezīme. Līdz šim variantam var vērot Girgensona pasakas ietekmi, bet tālāku jau seko citi varianti, kur būs bijuši arī citi avoti. P. Š.