5. A. 1791. Skolnieks T. Kneva Nīcā. K. Lielozola kr.

Reiz divi brāļi norunājuši uztaisīt krietnas vakariņas. Labprāt viņi vārītu kāpostus ar gaļu, bet viņiem nav bijis ne viena, ne otra. Sadomājuši iet zagt. Viens iet pēc aitas kaimiņa kūtī, otrs atkal klētī pēc kāpostiem. Pie saimnieka vārtiem abi izšķīrušies. Nakts bijusi pavisam tumša. Te uzreiz sācis riet mājas suns. Iznācis saimnieka puisis un vēl papucījis suni uz aitu zagli. Aitu zaglis domājis, ka puisis ir kāpostu zaglis, un teicis, lai turot muti. Puisis ieskrējis iekšā un stāstījis saimniekam, ka suns runājot. Viņš esot teicis, lai turot muti. Saimnieks puisi nosūtījis pie Spunduļu Juŗa kaimiņos, jo tas mākot tādas lietas glābt. Puisis arī aizgājis, bet Juris bijis slims, šim sāpējusi kāja. Puisis iebāzis šo maisā un nesis mājā. Pie vārtiem viņš saticis kāpostu zagli. Tas nu domājis, ka otrs draugs jau stiepj jēru, un uzsaucis, lai sviežot vien zemē, šis pārgriezīšot rīkli. Spunduļu Juris to izdzirdis, izlecis no maisa un pārskrējis mājā. Otrais zaglis saucis, lai nelaižot jēru vaļā.

Mājās abi zagļi strīdējušies un viens otram pārmetuši. Viens teicis, ka otrs rīdījis suni virsū, bet otrs teicis, ka pats palaidis jēru vaļā. No strīdēšanās nekas neiznācis un abi aizgājuši gulēt tukšiem vēderiem.