6. A. 1791. K. Bukums no 38 g. v. E. Kocera Pernīgeles pag., P. Birkerts, Latvju t. anekdotes II, 540, 2560.

Senos laikos Lielupes draudzē bijis mācītājs Berķis. Vienu vakaru pastaigājoties gar jūrmalu, tas nonācis pie vecās ostas, kas tagad sausa un aizaugusi ar mežu. Gājušas valodas, ka tur ostas krastā aprakta nauda. Mācītājs apmēram pāris verstes no baznīcas ieraudzījis mežā uguni un domājis, ka tur tiešām nauda žāvējas. Gājis uz māju, aicinājis, ķesteri Cukuru līdzi, un abi gājuši uz naudas rakšanu. Ķesteris ar lāpstu un mācītājs ar bībeli padusē. Tuvojoties ugunskuram, mācītājs aizmetis krustu un noskaitījis tēvreizi. Pa krūmiem ejot, mācītājs nokusis. Ķesteris to paņēmis uz muguras un nesis. Nākot ugunskuram tuvāki, ieraudzījuši, ka kāds ap ugunskuru kustas. Mācītājs atkal noskaitījis tēvreizi un uzšķīris bībeli. Ķesteris rādījis ar sveci uguni un mācītājs lasījis. Tad gājuši atkal tālāk. Nu jau ieraudzījuši vienu vīru uz viņiem skrienam. Tas pieskrējis klāt un teicis: "Ko tu mocies, ko tu steni, met zemē, galvu nost!"

Ķesteris nosviedis mācītāju zemē, un abi bēguši pa krūmiem projām. Pretī nācējs licis tiem pakaļ. Pārbijušies izskrējuši meža malā, uztaisījuši svecē uguni un sākuši atkal lasīt bībeli. Čigāns pieskrējis klāt un teicis: "Dievs, piedod cilvēka grēkus, gribēju savu mācītāju nokaut!"

Kaimiņos dzīvojis padumjš puisis, kas apsolījies čigānam par pīpi tabakas aiznest aunu. Čigāni izdzirduši ķesteri ar mācītāju nākam, noturējuši to par auna nesēju, un kāds no viņiem steidzies pretim palīdzēt aunu aiznest.