7. A. 1791. Skolnieks A. Jurķis Nīcā. K. Lielozola kr.

Vienam vīram bijusi dikti slinka sieva: nevīžājusi nemaz dzievāt. Viņam bijis viens gabals linu iesēts un tie nu bijuši jau raujami. Vienu rītu viņa ies uz darbu, paņem maizi, gaļu, dzēriena krūzi un iet projām linu raut. Nogājusi pie linu gabala, viņa liekas un guļ nost; pusdienā paceļas, paēd un gul līdz pat vakaram. Pēcpusdienā vīrs savus darbus ir padarījis, iet skatīt, ko sieva dara, un atrod sievu gulošu. Vīrs paņem maizes kuli un dzēriena krūzi un iet mājā. Vakarā tumsīnā vīrs savus darbus pasteidz nodarīt, aizšauj durvis un iet gulēt.

Nav ilgi, kad arī sieva nāk mājā, pieiet pie durvim: durvis cieti. Iet pie loga, grabina un prasa: "Joņa, vai Oņa mājā?"

Vīrs atbild: "Mājā, mājā!" Sieva prasa: "Kas tad es esmu?"

Vīrs atbild: "Es nezinu," un tā vairāk viņš nekā nesaka un guļ savā mierā. Sieva domā, ko nu lai dara - ēst grib un iekšā nevar tikt. Viņa iziet uz ceļa un domā, ka varētu kaut kur nozagt, ko no ēdamām lietām. Un tā iedama, viņa satiek d1vus vīrus. Sieva prasa vīriem: "Kur jūs iesit?"

Mēs taisāmies kaut ko zagt," atbild vīri. "

"Nemiet mani līdz, es jums palīdzēšu, jo arī man gribas ēst."

Un tā nu viņi iet visi trīs, bet vīriem netīk, kad viņa nāk līdz. Viņi noved sievu pie baznīcas, ieved baznīcas dārzā un atstāj pie baznīcas durvju. Viņi iedod sievai pāris kabatu riekstu, lai viņa tos grauž un lai viņus tur uzgaida, kamēr viņi atnāk atpakaļ. Ko viņi dabūs, to viņi atnesīs un tad ēdīs visi trīs. Tā nu viņi aiziet, bet atpakaļ vairs nenāk, lai sieva gaida. Tai pašā naktī mācītāja tuvējam kaimiņam paliek bērns ļoti slims un šiem bail, ka nenomirst bez kristīšanas. Tāpēc viņi aizved bērnu pie mācītāja, lai to pakrusta. Bet mācītājam nav krustāmā trauka mājā, tas ir baznīcā palicis. Pašam mācītājam sāp kāja un viņš nevar aiziet uz baznīcu pēc krustāmā trauka. Viņš pasaka savam ķesterim, lai noiet un to krustāmo trauku pārnes. Ķesteris arī aiziet. Kad mācītājs liek, jāiet ir, lai nu bail, bet neko nevar darīt. Viņš noiet pie baznīcas dārza vārtu. Tur viņš dzird, ka pie baznīcas durvu viens ko grauž, ka kraukš vien.Ķesterim nu paliek bail, ka visi mati stāvus ceļas, un viņš nedrīkst iet tālāk. Ķesteris nu nāk atpakaļ mājā un teic mācītājam, ka viņš nedrīkst iet. Tur vai nu labs, vai nelabs, grauž vai dauzās, ka bailes iet. Mācītājs saka uz ķesteri: "Kas tu par vīru esi, ka tev bail? Kad man tā kāja nesāpētu, es ietu pats."

Ķesteris atbild: "Es tevi nonesīšu. Sēžat man uz pleciem un iesim abi divi."

Un tā ķesteris nes vinu projām uz baznīcu, ienes viņu pa baznīcas vārtiem dārzā. Oņa domā, ka šie ir tie viņas biedri, kas nu nes kādu laupījumu. Tā šī, rokas izcēlusi, skrej pretī un sauc: "Vai cepts, vai vārīts?"

Ķesteris savu mācītāju tūliņ blaukt pie zemes un laiž kājām,

cik tik iet. Mācītājs pacēlies arī laiž ar savu klibo kāju, cik spēdams, ķesterim pakaļ. Un tā paliek bērns nekristīts.

Oņa tāpat ir pārbijusies un nezina, kas te notika. Viņa domā, ka nu tiek apkrāpta no visām pusēm. Ēst arī grib un vēders tukšs - nekas neatliek ko darīt, ka iet mājā pie vīra un lūgt, lai laiž iekšā, un dod ko ēst. Vīrs saka: "Ja tu gribi slinkot un negribi strādāt, tad es tevi iekšā nelaidīšu."

Sieva apsolījusi, ka strādāšot, cik vien spēšot. Tad arī vīrs viņu ielaidis, un no tās dienas sieva palikusi krietna strādniece.