8. A. 1791. K. Jansons no D. Ābola Durbē. P. Birkerts, Latvju t. anekdotes. II, 400, 2300.

Reiz pie kādiem laupītājiem dienējusi veca meita. Kad tā jau palikusi dikti veca un redzēt arī vairs nevarējusi, laupītāji negribējuši šo vairs mitināt, bet nokaut arī īsti šiem neticies. Tādēļ tie aiznesuši šo kādu nakti uz baznīcu, aizsēdinājuši aiz altāra un iedevuši šai sieku riekstu, lai grauž. Teikuši, lai pasēdot un pagaidot, viņi iešot atnest lielu vepri, ko nokaut un uzcept. Labi, šī sēdot un gaidot. Bet laupītāji projām smiedamies.

Tai baznīcā par baznīckungu bijis tāds vecs, resns un stīvs mācītājs, kas katru rītu bijis nešus jāaiznes uz baznīcu.

Tā nu arī to rītu mācītāju atnesuši baznīcā un gribējuši likt pie zemes, kad izdzirduši, ka aiz altāŗa viens sauc: "Nesat šu', brālīši, nesat šu'! Paraudzīsim, vai ir labi tauks, vai varēs kaut!" Nesēji nobijušies, nosvieduši mācītāju pie zemes, un laiduši &127;nekas vaļā. Un, va' tu redz', ku radušās ku' ne, baznīckungam arī kājas, un tas laidis tiem pakaļ, ka zeme dreb.