9. A. 1791. Skolniece A. Boļeslava Eglūnā. N. Rancāna kr.

Vīnu reizi dzeivuoja ļūti boguots vecticeibnīks. Vīnu nakti pī juo atguoja divi zagļi. Vīns īleida klētī pēc mada, ūtris klāvā pēc vērša. Šam vacticeibnīkam beja suns, kuru saurca Corobežu. Kolpyune, iznasuse suņam āst, sauca viņu pēc juo vuorda Corobež. Tys zaglis, kurs klētī īleida, dūmuoja, ka jū draugs sauc, jis atbildēja: "Madu jemu, madu jemu."

Nu kolpyune dūmuoja, ka viņu muojā dzeivuoj sātans. Šī īguojuse ustobā, pastuostēja sovam saiminīkam. Saiminīks teica: "Ej dreižuok un atsauc popu."

Kolpyune paklausēja un nūguoja. Nūguojuse pi popa, pastuostēja, kas viņai nūticis, un lyudza popa pi sevim. Pops teica: "Es jau asmu vacs cylvāks un tagad ir nakts laiks un dubļi leli, tuodēļ navaru nūīt."

Kolpyune teica: "Es tevi nūnesšu uz muojom, uzlyktu uz placim."

Popam nabeja vairuok kū teikt, tuodēļ grybūt nagrybūt vajadzēja īt. Kolpyune pajēma jū uz placim un nesa uz muojom. Tys zaglis, kurs beja pēc mada īleidis, jau sovu beja izdarējis un stuovēja uz ceļa. Jis dūmuoja, ka te juo draugs atnas vērsi. Šis teica: "Nu šur, dreižuok kausim zemē!"

Pops dūmuoja, ka te uz viņu runoj un puorsabeidis cik kuojas vīn spēj, skrēja uz sovom muojom un kolpyune ar i puorsabeiduse skrēja jam pakaļ. Šis tod vēl vairuok skrēja. Beidzot saguoja obi draugi kūpā, vīns ar vērsi ūtrs ar madu un nūguoja sovu ceļu.