10. A. 1791. A. Gari-Juone no 40 g. v. M. Dortholtes, Dricēnos. Latvju kultūras kr.

Beja treis bruoļi, divi beja gudri un vīns muļķis. Vysi jī staiguoja uz rogonas duorzu burkonu zogtu. Gudrī bruoļi nagribēja, ka muļķīts īt leidza, bet jis vys guoja. Tod jī īspīž muļķīti krīvu cerkvā, atnas jam klēpi ruociņu un nūsvīž, lai tys ād: Jis atsasāst uz greidas un grauž ruociņus.

Godās tamā laikā saslirnt popam, jis syuta sovu kolpu uz cerkvu pēc svētītuo yudiņa. Kolps atīt leidz durovom un klausās: cerkvā mazkas grauž. Atīt jis atpakaļ un stuosta, ka cerkvā nazkas grauž myrūņu kaulus, un ka jam bails īt īškā. Pops vyss syuba kolpi lai īt, bet tys ni parkū nagrib vīns īt. Tūreiz kolps soka popam: "Es izlikšu tevi uz placim

un aiznesšu uz cerkvu."

"Labi," atsoka pops.

Kolps izlīk popu uz placim un aiznas uz cerkvu. Muļķīts īraudzējis, ka nazkū īnas cerkvā, jis padūmuoja, ka bruoļi ir vucynu nūzaguši, un kardamīs pi popa, soka: "Ai, kaids braņgs vucyns!"

Kolps nu bailem izlaiž nopu nu rūkom un pats aizbāg, muļķīts ari puorsiabeidīs aizbāg.

Reitā popa sīva atīt uz cerkvu un atrūn sovu veiru sasteivējušu (sastingušu) pi ruociņu klēpa.