1. A. 1825. A. V. Zacharska no 100 g. v. St. Šuša Rēzeknē. Latvju kultūras kr.

Senejūs laikūs tuoļi nu myusu, pus verstys da jyusu, vīns gons ganēja lūpus. Tys gons sataisēja sev stabuli un spēlēja vysaidus dančus. Vīnu reizi itys gons atdzyna lūpus pi upis, lūpi ēdja zuolīti a gons sādās pi upis molys un skaisti spēlēja uz sovys stabuleitis. Nu kurenis pazajāmīs -izlīn nu dziļuma valns un daīt pi gona vaicoj: "Kai tu vari tai skaisti spēlēt uz ituos stabuleitis? Es jau klausēju, klausēju upis dziļumā un navarēju izturēt, izguoju pazavārtūs."

Gons nicik namūsabeida, bet vēļ vairuok spēlej. Valns vaicoj nu gona: "lzvuicej mani spēlēt uz ituos stabuleitis, es tev par itū, kū gribeisi, tū padareišu."

"Labi!" pascēja gons, "es tevi izvuiceišu spēlēt uz ituos stabuleitis, bet tu mani par itū sataisi par bazneickungu, kab es vareitu vysaidus mišus turēt un vysaidus gruomotus skaitēt."

"Labi!" pascēja valns, "izvuic mani spēlēt, tod byut tev par bazneickungu."

Suoka gons tī pat pi upis molys uicēt valnu spēlēt uz stabuleitis. Valns ir saprateigs un par kaidu stundi laika jau muocēja vysu kū spēlēt, vysaidus dančus. Jis pajamja tū gona stabuleiti un, īdams prūjam, pascēja: "Byut tev par gudru bazneickungu!"

Nu reizis pēc valna vuordu gons palyka par bazneickungu un tyka bazneicā, natuoļi nu myusu, a pus verstys nu jyusu. Bazneickungs dzeivoj sev kai kungs un nikur nikuo nazyna, kaidys dīnys īt. Vīnu reizi itys bazneickungs ar sovu jaunuokuo bazneickungu struodoj uz teiruma, a verās, ka &127;auds tai īt. Bazneickungs vaicoj nu jaunuakuo bazneickunga, kaida šūdin dīna, ka &127;auds tai īt, moža kaida svātdīņa.

"Na, varbyut ļauds īt uz tierga, bet es lobuok pavaicuošu," pascēja jaunuokais bazneickun&127;-s.

Daīt bazneickungs un vaicoj nu vīnys sīvītis, uz kureni jī tai skrīn. Sīvītja jam atbilda: "Gareigs tāvs, uz bazneicu, reit že svātdīņa, vosorys svātki."

Bazneickungs jaunuokais atīt pi vacuokuo bazneickunga, kurijis struoduoja uz teiruma un runoj: reit vosorys svātki. Tiuleņ jī pametja dorbu, nūskrēja uz bazneicu un atturēja vešporu. Reitā bazneickungs vacuokais tur mišu, bet taišņi uz pusis miša atskrīn valns ar sovu stabuleiti, daskrīn pi bazneickunga un runoj: "Zini kū? Es šudin spēlēju uz vīnu kuozu kadriļi un taišņi pīktū daļi aizmiersu. Tu man paruodi."

Bazneickungs atbildēja valnam: "Tagad man nav vaļas, vajag pabeigt miši, pēc miša es tev paruodeišu."

Valns gribēja tiuleņ, bet bazneickungs napaklausēja. Valns pascēja: "Labi, es jau namuoceišu spēlēt, bet tu ar nikuo nazynuosi."

Pasceidams itūs vuordus, valns nūskrēja uz kuozom kur jis saspēlēja, kai pats zynuoja. Kai valns nūskrēja, bazneickungs stuov pi oltora un nicik navar skaitēt tuos gromotys, pats nazyna, kū jam darēt. Tai jis cyluoja tū gruomotu un golu golā nūguoja uz zakristiji. Ļauds ar tai dūmuoja: varbyut šudin taids mišs tai nikuo nadūmuodami, nūguoja uz sātu. Atīt ūtra svātdīna, bazneickungs nazyna, kū darēt, kaidu evageliju skaitīt. Jis navar nivīna vuorda saprast, bet kū že jam darēt? Vajag kū nabejs laudim pascēt. Izīt bazneickungs pi oltora, paceļ&127; augši lelu gruomotu, kur tur mišu, un vaicoj nu &127;aužu: "Bārni muni, zynit itū gruomotu?"

Ļauds vīnā bolsā atbilda: "Nazynim vys, gareigs tāvs." "Ak, tai!" runoj bazneickungs, "jius nazynit itū gruomotu, tad kam jius eitja uz bazneicu? Tiuleņ eitja uz sātu!"

Ļauds nikuo vairuok napascēja, a poši sevī padūmuoja: varbyut bazneickungs jūs nūtrokuoja, izguoja nu pruota, bet kū darēt - vysi &127;auds nūguoja uz sātu. Uz cytys svātdīņis otkon pībraucja un pīguoja uz bazneicu ļaužu, a bazneickungs vys nikuo nazyna. Vajag jam otkon īt uz mišu, jis pajam pi oltora tū lelū gruomodu, paceļ&127; augši un vaicoj nu ļaužu: "Bārni muni, zynit jius itū gruomotu, vai na?"

Ļauds vysi vīnā bolsā atbildēja. "Zinim, gareigs tāvs."

"Ak, tai, jius zinit, tod kuopēc jius eitja uz bazneicu? Tiuleņ skrīnit uz sātu!"

l,auds dūmoj: nu bazneickungs pavysam troks - jī vysi sazalasējās un padevja lyugumu veiskupam, ka pi jūs bazneickungs palyka troks, jū vajag puormeit. Cik tī dīnu puorguoja, atskrīn pi bazneickunga valns un runoj: "Nu kū? Paruodeisi tu man pīktū daļi kadriļa, vai ne? Tū reizi es nazynuoju, man beja lels kauns. Tu man paruodi tū pīktū da]i kadriļa, es tev ar paleidzeišu un tu paliksi tai pat par bazneickungu. Nikas tev nikuo napadareis."

Bazneickungs paruodēja valnam piktū daļi kadriļa, valns izvuicējās un īdams pascēja bazneickungam: "Kod atbrauks veiskups, tu nūlīc pi oltora vīnu garči zalta un div butelis sorkonuo vīna, vyss byus labi."

Bazneickungs vysu padora, kū jam pascēja valns, pajam kaidus grib, vysus rokstus skaita un vysu kū zyna. Atbrauc veiskups, pīzalasēja &127;auds pylna bazneica. Izīt pi oltora veiskaps un tai pat bazneickungs. Verās veiskups, ka stuov garčs ar zaltu, suoka likt sev kārmvnā naudu un pīlyka pylnus kārmynus. Tod vaicoj nu &127;auds: "Kū jius runuojit, ka bazneickungs troks? Jis labi tur mišu un vysu kū zyna." A bazneickungs runoj veiskupam, ka jū ļauds naklausa, nagrib īt uz bazneicu. Veiskups izdzēra tuo sorkornuo vīna un runoj ļaudim, kab jī uz cytys svātdīņis vysi sazalaseitūs bazneicā, jis pats tureis miši. Tai &127;auds vysi nūguoja uz sātu. Veiskups ar bazneickungu labi izdzēra un kū veiskupam sēdēt? Jis laimeigi nūbraucja uz sovu sātu, palyka bazneicā tys pats bazneickungs.

Atīt svātdīņa, agri nu reita suoka braukt un īt nu vysu pušu &127;auds uz bazneicu. Pīguoja laužu pylna bazneica, a bazneickungs vys gaida un tur jūs, kai vairuok pīzalaseitu. Ļaudim jau apnyka gaidēt, cyti jau ēst aizgribēja, golu golā sagaidēja. Jī dū'muoja ka mišu tureiz pats veiskups, bet izīt tys pats bazneickungs pi oltora un runoj: "Bārni muni, taisit lūgys un durovys cīti, skaiteisim puotorus treis nedēļis."

Ļaudis, itū izdzierdādami, vīns nu ūtra vaicoj: vai tu pajāmi nu sātys kū paēst? Tai ļauds dūmoj: jīm vaidzeis miert bodu. Vīns pi ūtra vysi &127;auds nu bazneicvs uorā un uz sovu sātu. Nu tuos reizis nivīns nu zemnīku uz bazneicu īt nadūmoj, beistās, kab uz reizis treis nedēļis nalyugt Dīva. A tys bazneickungs vēl tagan dzeivoj un nikur nikuo nadora. Ļauds jam vairuok nikuo navar padarēt.

Piezīme. Pie šā numura variantiem pieder arī IV. sējuma 12. pasakas 13. variants. P. Š.