2. A. 1825. V. Zacharska no J. Regžas Rēzeknes apr., Rozentovas pag. Latvju kultūras kr.

Sen senejūs laikūs, tuoļi, tuoļi vīnā kēnestī, na pi myusu, bet vīnu verstu nu myusu, stuovēja vīna krīvu cerkva. Tī dzeivuoja vīns vacuoks pops un ūtrs djakons. Pi cerkvas :beja sorgs. Tymā cerkvā moz staiguoja ļaužu un popi jau puorstuoja paši staiguot uz cerkvu un pavysam aizmiersa, kad dorba dīna, kad svētdīna. Vosoras laikā pops, djakons un sorgs izguoja struoduot teirumā, zemi art. Jī vysi treis ar zemi un redz, ka īt daudz ļaužu pa ceļu. Īraudzēja pops ļaudis un vaicoj nu djakona: "Uz kurīni itī ļaudis īt?"

Djakons atbildēja: "Varbyut, cīma sapulcē grib izlasīt jaunu cīma desetnīku!" "Na," runoj pops, "desetnīku losa puiši zemnīki, bet te īt buobas, meitas, mozī bārni un vysi tai labi apvylkti, varbyut, ka šudin svātdīna!"

"Labi," runoj djakons, - es pavaicuošu nu ļaudim, kaida reit dīna!"

Īt daudz meitu un djakons vaicoj:: "Uz kurīni jyus ejit?" Meitas jam atbildēja: "Uz cerkvu Dīva lyugt, reit lela dīna, pyrmuo leldīna!"

"Navar byut," runoj djakons, bet pats pa pierstim skaita: "Pyrmudīn mes ecējam, ūtradīn mes oram, trešdīn zyrgus nūgaisynuojam, caturdīn atrodam, pīktdīn atvedjam un šūdin sastdīna, reit svātdīna!"

Ļaudis aizguoja uz cerkvu, bet djakons klīdz popam: "Reit pyrmuo leldīna!"

Pops natic. Djakons otkon pa pierstim suoka skaitīt. Tūlaik pops paticēja un runoj sargam: "Skrīn dzeižuok un raun zvonūs!"

Sorgs cik spāku aizskrēja uz cerkvu. Atskrīn uz cerkvu, izleida pi zvoim un redz, ka nav, ar kū zvanīt, zvonam nav mēles. Atskrēja sorgs atpakaļ uz teirumu un runoj:

"Batjuška, zvonam mēles nav, sist ar kū nav!" Pops jam nunoj : "Paguojušu god beja, uz pokrova dīnas varbyut diakons, lynus voduoja un pajētnja dēļ rotu par svorim.. Nu labi, skrīn, pajem akmeni un raun dreižuok!"

Sorgs otkon aizskrēja uz cerkvu, pajēmja divi akmeņi, izleida uz zvaninicas un suoka raut pa zvonim. Atīt pops ar djakonu un ar lelom mūkom pabeidzja sovas lyugšonas un tai pat puorguoja leldīnas. Otkon suoka struoduot pi zemes un nikaidu svātdīnu nazynuoja. Atīt zīma. Suocjās leli soltumi un pops runoj djakonam: "Zyni kū, tu jaunuoks par mani, aizbrauc uz mežu un atved molkas, bet es saluopēšu veizes!"

Djakons aizbraucja uz mežu, bet pops luopej veizes. Koleidz djakons braukuoja, pavysam sasola. Atīt djakons uz popu uti runo: "Zyni, šūdin soltums, kai treju kēniņu dīnā, ausis tai sal. Kab myusim napuorlaist zīmas svātku dīnas!" Pops jam atbildēja: "Jo tu taisnīgi runoj, vajag pasacīt sorgam, lai īt zvanītu!" Sorgs tyuleņ aizskrēja uz cerkvu un ruovja zvonus zvanīt. Ļaudis, kuri guoja pa ceļu, izdzierda, ka zvanej, īguoja cerkvā un dūmoj paši sevī: "Kaida šudin svātdīna!" Pa ceļu guoja vīna sīvīte un nesja puordūšonai desmit gobolu vystas ūlu, izdierd, ka zvanej, īguoja cerkvā. Pops ar diakonu nazyna, kaida svātdīna un kaidu mišu turēt. Pops runoj: "Ej pajem kadzilu un staigoj pa cerkvu. Ļaudis suoks tevi sveicynuot ar svātdīnu un tu tūlaik izzynuosi, kaida šudin svātdīna, bet tūlaik suoksim taidu mišu turēt!"

Diakons pajēmja kadzilu un staigoj pa cerkvu, bet nikas juo nasveicynoj ar svātdīnu. Staiguodams pa cerkvu, djakons nagribādams ar kadzilu īsyta tai buobai, kura nesja desmit ūlu par juos veikši un puorsyta buobai ūlas.

"Ak!" aizklīdzja buoba, "pādējū desmiti ūlu puorsyti!"

Djakons nikuo vairuok naklausīja, aizguoja pi oltora un runoj popam: "Zyni, batjuška, šūdīn lela dīna, pyrmuo leldīnas svātdīna!"

"Navar byut," runoj pops. Bet djakons runoj : "Kai tad na?" Es pats puorsytu buobai desmit ūlu, kuras beja atnastas dēl puorsvētēšonas!"

"Kū darit?" sok'a pops, "juotur leldīnas miša, bet kur vēl leidz zīmas svātkim!"

Īraudzēja &127;audis, ka pops nazyna svātdīnu un pasacīja leluokajam popam, archirejam. Tai itū popu reiži padzyna cyukom astes sīt, bet atsyutīja cytu popu, kurs tagad dzeivoj un zyna vysas svātdīnas.