2. A. 1839. B. Tapilnieks Kandavā. Jkr. V. LP. VII, II, 30, 11.

Reiz viens mācītes bīs pa daudz liels kārš spēltes. Viņš varēs caurām dienām un naktim nemaz neapnics, spēlt kārts. Tā reiz vienē svētvakarē viš, māctes, ar viesiem, kungiem, spēlēš kārts. Spēlēš, spēlēš arvien tik projām un arvien atgadies pīķs trumpē. Bet kad māctes daiēs, devs kārts, tad katrreiz, kā no paš nelabē nolikts, bīs pīķs un atkal pīķs trumpē. Vis vakar katrreiz, kad viš pats dalēs kārts un kad cits dalēs kārts, attrāpijies pīķs trumpē. Viš smiedamies skaļ izsaucies: pīķs trumpē! Kad tā viš arvien pīķejies, ka pīķs vien trumpē, tad viņ biedr jokda mies teikš, kad tik rīt uz kancel vēl neizskre kāds "pīķs trumpē". Tad viš dusmīgs palicies un teics, ka tas nekas niest un vare va desmitreiz ar teikt uz kancel sprediķē: "pīķs trumpē"! Cit viņ biedr to neticēš un sākš viņ, mācte, jokt ka runē, kā maz bērs kurš gan drīks uz kancel sprediķē mint, ka viņiem spēlējot vienmēr pīķs bīs trumpē. Kad viņ mācte tā sākš jokot, tad viš it lab palics dusmīgs. Ja viņiem patīk, ta lai sader: viņš turšot vis sprediķ no pīķ. Sprediķ tūliņ iesāks turt ar "pīķs trumpē". Viš par to tik bezgalīg smēšies vien un va ar valt teikš, ka jāder, tas nebūs taisnib, viš neturs vārd. Māctes ar viņiem par augst maks saderēs ka viš rītē iesāks baznicē uz kancel sprediķ ar "pīķs trumpē!" Ko rīt vis dertē nogājš uz baznīcu klausties, ka viš nepaspēls. Vo tu stulbs tev, tev brīnum! Tikko māctes bīš augšam uz kancel, ka iesākt turt sprediķ, tūliņ iesāc tā: "Pīķs trumpē! - ja pīķs atkal trumpē - pīķs vien! pīķs vien! Tā varbūt dažs labs vakar un vis izgājuš nakt, kārts spēlēdams, saucs, pie tās grēk čups, kārš spēls, sav laik kavdams, naud nospēldams, nemaz neapdomdams, ka varbūt viņam siev un bērn mājās stāv bez maizs kumosiņ. Ja, pīķs trumpē! pīķs trumpē! Kas tādiem daļs gar citiem un savē'iem? Dievs, es viņiem žēlīgs un nemaksē pēc nopeln tādiem pīķniekiem!" Tā viš no tam vien, par "pīķs trumpē" un kāŗš spēlšan tures vis sprediķ. Un visiem klausteiem bīs va balsē jābļau par tik pie sirds ejošiem vārdiem. Vis klauste apgalvo, ka tād varen sprediķ viš ne sav mūž vēl nees teics. Pat viņ derētiiem gribšiem, negribšiem asars spiedšies acās un derib paspēlēš kā nabag. Ja, tāds varens māctes viš bīs!

Piezīme. Vēl šādus variantus ir uzrakstījuši: skolnieks A. Villerts no J. Villertes Kabiles pag. (P. Birkerts, L. t. a. II, 430, 2383), A. Riekstiņa Slokā (II, 431, 2389) un A. Mālmeisters Mellužos (II, 432, 2390). P. Š.