l. A. 1845. Alma Leimane no 78 g. vecā Jāņa Leimaņa Mārsnēnu pagastā.

Reiz kāda vecenīte gājusi pie kunga maizes lūgt. Kungs teicis, lai strādājot, tad maize būšot. Vecenīte atbildējusi, ka lauku darbiem šī esot par vāju, bet cita darba neprotot. "Nu, tad es tevi pamācīšu," kungs jokodams teicis. "Ja tev cita darba nav, paliec par riebēju (pūšļotāju). Ej pie slimniekiem, paspaidi slimo locekli un skaiti:

"Vilcīņš rūc, Vilciņš dūc,

Vilciņš mellu kāju,

Ārstē mani vāju.

Ja nelīdzēs, tad neskādēs."

Vecenīte pateikusies un devusies uz māju. Drīz saslimis viens kaimiņš, un vecenīte gājusi to apriebt. Kaimiņš drīz arī izveseļojies, bet laikam gan pats no sevis, ne no vecenītes ārstēšanas. Nu vecenītes slava bijusi lielu lielā: visur runāts par viņas gudrību un noslēpumaino spēku.

Tā pagājuši vairāki gadi. Vecenīte vadāta no mājas uz māju un maizes tai vairs nekad nav trūcis - ēdusi kā lielmāte labus ēdienus vien.

Reiz saslimis pats kungs ar nezin kādu tur kakla kaiti: nevarējis vairs ne elpu atvilkt, un visi jau domājuši, ka tam mūža gals klāt. Te sulainis ieteicis slaveno riebējbu un atvedis to. Vecenīte tūliņ sākusi riebt kungam kaklu un skaitīt:

"Vilciņš rūc, vilciņš dūc, u. t. t."

Kungs, dzirdēdams vecenīti tā skaitot, nopratis, ka šī slavenā burve laikam gan būšot tā pati, ko viņš mācījis, bet kas patiesībā nekā nemāk, un sācis smieties. No smiekliem kakls kungam atgājis vaļā, un tas izveseļojies, bet vecenītes slava no šī laika bijusi vēl lielāka.

Piezīme. Tādu pašu pasaku esmu dzirdējis arī Raunā. P. Š.