Viena mācītāja gans pastāvīgi žēlojies, ka govis stipri bizojot. Mācītājs tam neticējis un gājis pats uz ganiem raudzīt.

"Kuŗa govs tad visvairāk bizo?" viņš prasījis ganam. "Raibā, tā raibā," gans atbildējis.

Mācītājs nu mācījis ganu, kā govs savaldāma, un aptinis govs asti sev cieši ap roku. Govs sabijusies un sākusi skriet kā negudra, raudama mācītāju sev līdz.

Ceļā pretim gadījies ķesteris, izbrīnējies un prasījis, kur gan mācītāja kungs tā skrienot. "To zina tikai augstais Dievs un tā raibā govs!" mācītājs žēli atbildējis.

Piezīme. Tādu pašu joku stāstu ir vēl uzrakstījuši Austra Skujiņa Rīgā (II, 311, 2040) un L. Atkalējs Adlienā (II 312 2041). Alīse Bērziņa Mellužos ir piesūtījusi līdzīgu variantu par ķēvi ,(II, 311, 2038). P. Š.