1. 1875. J. Ozoliņš Lubānas Vecainiekos, M. Celmiņa kr.

Nabaga algādža zēnam, kartupeļus rokot, bija, vīzītes noplīsušas un kājiņas gauži sala. Kad saulīte jau taisījās uz noiešanu , tad viņš lūdza saimnieku, lai palaižot tuvējā mežā iet lūkus noplēst, ko arī saimnieks atvēlēja. Kamēr zēns ar lūku plēšanu pū lējās, tikmēr saulīte bija nogājusi un metās krēsla. Nu zēns taisījās iet malā, bet ar lūku plēšanu bija tā apstulbis, ka nevarēja un nevarēja malu atrast. Ilgāku laiku pa mežu māldījies, viņš pama nīja pa koku starpām uguni, uz kurieni arī čakli steidzās. Tik tuvu pienācis, ka tikai kāds krūms viņu šķīra no trim tēviņiem, kas pie uguns sēdēja, viņš tos jau no izskata vien pazina par laupītājiem. Viņi bija pašulaik jēra gaļu izvārījuši un nu taisījās pie vakariņām. Zēns baidīdamies no nikniem zvēriem; kas šai mežā pulkiem piemita, negribēja nakts laikā tālāk pa mežu maldīties, bet pie laupītājiem iet un ar tiem kopā mist arī neiedrošinājās, tādēļ nodomāja turpat aiz krūma nogulties un tā rītu sagaidīt. Kad launītāji sāka ēst vakariņas, tad zēnam arī gan sliekas! tecēja, un kā jau kartupeļu noracies, lūku noplēsies un turklāt krietni pamaldījies, būtu arī labprāt un ar lielu garšu ēdis vakariņas. Bet šī gavēšana arī nekas nebūtu bijusi, ja laupītāji nebūtu apkrimstas kaulus sākuši aiz muguras pār krūmu sviest, kuŗi, krizdami uz zēna stīvā kažociņa taisīja it savādu troksni. Laupītāji, par šo savādo troksni iztrūkušies, steidzās apskatīt, kas tur gan esot, un zēnu atra duši, to veda negribot pie gaismas un krietni nopratināja, kā un kādēļ šis te atnācis un apgulies. Kaut gan zēns visu vientiesīgi iz stāstīja, tomēr viņu vaļā nelaida, laikam baidīdamies, ka viņus nodos. Tādēļ uz laupīšanu iedami, tie nodzina tukšai mucai no viena gala stīpas, izņēma dibenu, ielika tad mucā zēnu un turklāt krie tnu gabalu no nupat vārītās gaļas viņa pārtikai, un ielikuši mucai atkal dibenu, to sastīpoja ar stīpām. Zēnam, šādā cietumā esot, pārgāja visa ēstgriba, tā ka viņš pameta līdziedoto gaļas gabalu pavisam neaiztiktu. Tā laiciņu gulēdams un domādams, kā no mucas ārā tikt, viņš izdzirda kautko ap laupītāju apkrimstiem kauliem gramstāmies. Pa spundas caurumu lūrēdams, viņš redz lielu vilku, kas kaulus sakrimtis nu dodas uz mucas pusi, laikam saozdams zēna neēsto gaļas gabalu. Vairāk reizes ap mucu staigājis, viņš ož pie spundas cauruma un akurāt noģied, ka iekš mucas ir gaļa. Šā un tā ap mucu izgrabinājies un gaļas nevarēdams dabūt, viņš beigās bāž asti pa spundas caurumu mucā un sāk iekš mucas vēdīnāt, laikam domādams, ka gaļa pieķersies, bet nepieķērās vis gaļa, bet zēns sagrāba dūšīgi aiz astes un uzsauca: "Nu tad reizē!"

Un vilks arī stiepa, ko jaudāja, zēnu ar visu mucu uz priekšu, ka ģeņģeŗiem vien gāja un muca ap kokiem neganti dauzījās. Pēc laba laika raušanas tikpat mucai stīpas bija apdauzītas un tā izjuka. Nu zēns arī vilka asti palaida, un tas aizskrēja, atpakaļ neskatīdamies. Kad zēns no mucas izlīda, tad pašu laiku gaisma ausa, un kad labi apskatījās, tad nojēdza, ka netālu no rokamā kartupeļu gabala mežmalā bija izrauts. Nu viņš gāja, par spīti visām nakts briesmām, priecīgs mājā, bet citā reizā vairs nekad nedomāja vakarā iet mežā lūkus plēst.