1. A. 1920. Dreimaņu Pēteris Krustpilī. Zin. Kom. kr. LP. VI, 1042 (153).

Vienam tēvam trīs dēli. Reiz visi trīs aizjājuši pieguļā, saraudzījuši malku un gribējuši uguni uzkurt; bet nevienam nebijis uguns lietas līdz. Ko nu? Te par laimi ieraudzījuši meža malā pa labu

gabalu uguni spīdam. Domājuši tur citi pieguļnieki un tūliņ nosprieduši, ka vecākajam brālim jāiet ugunij pakaļ.

Labi. Šis gājis, gājis - noiet gandrīz klāt un redz. pie uguns kura sēd viens vecis, uguni kurdams, pelnus rušinādams. Nu gudrojis, vai iet klāt, vai neiet. Sadomājis: ies. Piegājis un prasījis uguni. Vecis atbildējis : "Ja tu zini pasakas teikt un proti labi melot, tad dabūsi uguni; ja ne, tad izgriezīšu tev trīs sloksnes ādas pār muguru."

Vecākais brālis drebēdams aizbildinājies, ka neprotot ne pasaku teikt, ne arī melot.

Neko darīt - nežēlīgais vecis izgriezis trīs sloksnes ādas no muguras un šis izgraizītu muguru atnācis atpakaļ bez uguns pie brāļiem.

Sprieduši atkal un nosprieduši, ka nu vidējam brāļam jāiet pēc uguns. Laidies iet vidējais. Noiet un redz: pie uguns sēd vecis, uguni kurdams, pelnus rušinādams. Piegājis klāt un prasījis uguni. Vecis atbildējis: "Ja tu zini pasakas teikt un proti labi melot, tad dabūsi uguni; ja ne, tad izgriezīšu tev trīs sloksnes ādas pār muguru."

Vidējais brālis drebēdams aizbildnājies, ka neprotot ne pasaku teikt, ne arī melot.

Neko darīt - vecis nodzinis ir šim trīs sloksnes pār muguru un palaidis bez uguns.

Nu bijis jāiet trešajam, jaunākajam brāļam pēc uguns. Aizgājis jaunākais un atradis atkal to pašu veci uguni kuram, pelnus rušinām. Piegājis klāt: lai dodot uguni! Vecis atbildējis: "Ja zini pasakas teikt un proti labi melot, tad dabūsi uguni, ja ne - trīs sloksnes pār muguru ārā."

Jaunākais teicis, ka protot gan, un nu iesācis šitā: "Reiz tēvs esot aizsūtījis šo tīrumā art. Aris, aris - sacēlies melns debess (padebesis) un uznācis, šņākdams, šalkdams liels lietus. Prātojis, kur lai glābjas! Bet tīruma malā bijis liels ozols cauru vidu, piesējis tur savu ķēvi un pats ielīdis ozola caurumā. Ikām lietus nu pārgājis, tikām ozola caurums aizaudzis un nu vajadzēs gudrot, kā laukā tikt. Te par laimi iegādājis, ka šā tēvam esot mazs cirvītis mājās. Tūliņ aizgājis mājās pēc cirvīša un izcirties no ozola laukā. Nu lēcis ķēvei mugurā un jāiis mājās, bet no lielā lietus visas peltis bijušas pilnas ūdens; kā nu ķēve pār vienu pelti lēkusi, tā pārtrūkusi vidū pušu: pakaļas kājas palikušas vienā pusē, priekšas kājas otrā pusē. Neko darīt - aizgājis uz mežu, nocirtis apses mietu, izdūris mietu ķēvei cauri un sastūmis ribas kopā; ribas saaugušas un nu šis varējis jāt tāļāk. Bet vēl nebijis ne mājās, te no mieta virsaunes izauguse liela, liela apse līdz pašām debesim. Iedomājis pa to&127; apsi uzkāpt debesīs. Kamēr pa zariem kāpis arvienu uz augšu, tamēr zemē pie celma apse jau palikuse veca, sākusi nopūt

no zemes uz augšu. Galā šis palicis pašas virsaunes zaros un nevarējis vairs nekādi tikt zemē. Te šim nācis prātā, ka tēvam pūnītē esot griķu pelavas. Nogājis uz piedarba; pūnīti, novīj'is no griķu pelavām garu, gaŗu virvi, piesējis pie apses virsaunes un tā pa virvi vien laimīgi nolaidies no debesim zemē.

Par šādu pasaku teikumu un brangiem meliem vecis tūdaļ iedevis uguni. Pārgājis pie vecākajiem brāļiem, sakuruši uguni un visi trīs sasildījušies.