3. A. 1920. A. Bīlenšteins Jaun - Aucē. L. P. VI, 1045 (153, 2).

Septiņi saimnieki vienam kungam bijuši tikpat bagāti kā viņš pats. Un tas viens saimnieks reiz nopircis itin lepnu zirgu. Kungs gribējis to zirgu atpirkt no saimnieka, bet šis neizdod, nekāda modē neizdod. Tad tas kungs teicis: "Mums vajadzēs melot. Ko tu teiksi, to ņemšu par pilnu un ko es teikšu, tas tev jāņem par pilnu."

Un viens ar otru nu saderējuši. Kungs nolicis simtu rubļu; saimnieks licis pretim savu lepno zirgu; kuŗš varēs vairāk nieku teikt un to otru norunās, tas dabūs vai nu to simtu rubļu, vai zirgu.

Labi. Visu nakti sadomājuši, ko no rīta melot.

Atnācis rīts, saimnieks teicis uz kungu: "Melojiet jūs!" Kungs atkal: "Melo tu!"

Nu beidzot kungs teicis papriekšu lielu gaŗu reizi: "Šinī pilsētā bija lieli badi. Septiņi gadi nebija ne maizes, ne putras, nekā. Tad nāca viens zvirbulis, tam bija dzirņu akmins uz muguras. Tad viņam nokrita tas dzirnu akmins un pārplīsa. Tur bija septiņu gadu ko putras vārīt un maizes cept."

Saimnieks teicis: "Jā, cienīgs kungs, tas ir tiesa!"

Tad sācis saimnieks melot: "Jā, cienīgs kungs, tas tā bija pa veciem laikiem. Manam tēvam bija toreiz dārzā kāpostu galviņa, liela, liela, līdz debesim izauguse; un es pa to kāpostu galviņu uzkāpu debesis, tur arī bija tirgi un krogi."

Kungs iesaucies: "Tas ir tiesa! tā bija!"

Saimnieks teicis : "Un manam tēvam bijis liels buks, tam bijuši ragi līdz debesim un tāds mazs stallītis kā tas krēsls. Bet meitas izlaidušas buku no stallīša un tas noēdis to kāpostu galviņu, kamēr tur pats tirgojos. Nogāju pie cauruma i kāposts pagalam, buks noēdis! Ko nu lai daru? Nogāju pie rijām&127;, tur vētījuši rūgušu pienu. Es nopirku izvētīto pienu par marku un sāku striķi vīt. 'Būtu nopircis labprāt vairāk, bet vairāk nebija izvētīts; kad tik(ai) būtu dabūjis par trīs vērdiņi, ta(d) būtu bijis diezgan. Nogāju uz krūmiem, nogriezu kāšus un sāku: no vētītā piena striķi vīt, un tad no augšas viju, no apakšas piemetināju. Uz vienu reizi pietrūkst ir tā mezgla un nu kritu, kritu - iekritu akmiņu čupā: iemūk kāja&127; līdz ceļiem. Es pametis savas kājas, nu skrienu uz mājām cir(v)im pakaļ, ka varu izcirst tās kājas no akmiņiem. Kamēr atnāku, tad jūs varat saprast, cienīgs kungs, ka liels suns nokampis manas kājas un skrien projām. Tā es viņam sviežu ar to cir(v)i un pā(r) šķēļu kuņģi; un no tā suņa kunģa izkrita grāmata."

Kungs prasījis: "Vai tad tu varēji arī lasīt tai grāmatā, kas tur bija iekšā?"

Šis teicis: "Kā ta(d) ne? Lasīju gan! Tur bija tas, ka jūsu tēvs manam tēvam cūkas ganījis."

To dzirdēdams, kungs iecirtis saim(n)iekam pliķi pa ausi: "Tu; rakali, tā, re, mans tēvs tavam tēvam cūkas ganīja!"

Bet saim(n)ieks nu vinnējis un paņēpmis to simtu rubļbu un savu zirgu, tālab ka kungs saskaities un nepieņēmis visu teikto par pil(n)u.