4. A. 1920. J. Riekstiņš no 53 g. v. K. Upeslejas Patkuleš pag. P. Birkerts, Latvju t. anekdotes, II, 214, 1845.

Reiz man bija melns, skaists ērzelis. Ērzelis ganījās uz āboliņa lauka. Reiz - kur gadījies, kur ne - manu ērzeļi ieraudzīja Bikseres kungs. Tas nu saka, lai ērzeli atdodot viņam. Es ne. Un nedodu viņam sava ērzeļa. Viņš tomēr bija manu ērzeli par daudz iemīlējis. Viņš nu paņem, noliek simtu rubļu un saka, kuŗš no mums izmelošot vairāk un kuŗa meliem ticēšot, tam piederēšot i ērzelis, i simts rubļu. Labi. .

Otrā rītā jau bija jāstāsta katram savi meli. Es arī no rīta labi agri aizeju uz muižu. Kungs iznāk uz balkona un, mani ieraudzīdams saka: "A, jau tu, lielais gudriniek, klāt!"

"Klāt jau gan," es atbildu. Norunāts bija tā, ka kungam pirmam jāstāsta savi meli, un tad es stāstīšu savus.

Kungs nu pienāk klāt un sāk stāstīt: "Priekš septiņiem gadiem šeit bija trīs bada gadi. Nebija ne putras ne maizes."

"Jā, tā bija," es iebildu, "es jau pats visu redzēju un ticu."

"Bet tad laidās pa gaisu viens zvirbulis. Viņam bij dzirnavpuse uz muguras. Dzirnavpuse nokrita viņam no muguras, uz reizi bija putras un maizes diezgan."

"Jā, tā bija!" es apstiprināju, kā jau būtu visu redzējis. Es visam kunga stāstam ticēju. Kungs un bija beidzis melot, Nu bija jāsāk man.

Es nu stāstīju viņam: "Man bija liels, liels avens. Ragi sniedzās līdz pašām debesim. Bet kūtiņa viņam bija tikai tik liela kā krēsls. Man bija arī tik liela kāpostgalva, līdz pašām debesim saaugusi. Katru dienu es pa kāpostgalvu uzkāpu debesīs un apskatīju, ko tur dara, un tad kāpu atkal atpakaļ. Bet vienu dienu es atkal uzkāpu debesīs apskatīties. Te - nezin kā - velna avens izsprucis no kūtiņas un nograuzis kāpostgalvu pie pašas zemes. Kāpostgalva nu nogāzusies zemē un es nekādi nevarēju nokāpt. Ko nu? Te iedomājos, ka mājā rūgušpiens kādā bļodiņā. Aizskrēju nu uz māju pēc tā. Pārnesu nu to un noviju striķi, ar kuŗu nolaisties&127; no debesim. Noviju to un nu būtu labi nolaidies, bet par nelaimi rūgušpiena bļodiņā bija mazāk, un tāpēc sitriķis palika īsāks. Kā nu laidos, tā līdz zemi tas nesniedzās, tāpēc krītot kājas ieskrēja akmeņu gubā, un nu nekādi tās dabūt laukā no akmeņu gubas. Te atkal iedomājos, ka mājā man tēvam mazs cirvītis. Aizskrēju pēc tā, lai kājas izcirstu no akmeņu kaudzes. Te - kur gadījies, kur ne - suns jau pie kājām klāt, pakampj tās un skrej projām. Es nu, mudīgi skriedams, to pamanu, un kā metu ar cirvīti, tā sunim vēders pušu. Sunim no vēdera izkrita viena grāmata. Kungs nu paliek jau ziņkārīgs un prasa, vai es to grāmatu varējis izlasīt. Atbildēju, ka varēju gan lasīt. Viņš nu prasa, kas tad tur bijis rakstīts. Es nu vēl no iesākuma negribu teikt, bet kungs prasa, lai saķot vien. Es nu tad pasaku: grāmatā stāvēja rakstīts, ka tavs tēvs manam tēvam cūkas ganījis. Tas uzreiz: šļaukš, šļaukš! Un kungs man liek ar dūri pa ausi, teikdams: "Tā mans tēvs tavam tēvam cūkas ganīja!"

Kungs nu saskaities projām. Viņš nu netic maniem meliem. Nu, tad nu man vairāk melots. Nu man pieder i simts rubļu naudas, i paša melnais ērzelis.