7. A. 1920. Skolnieks V. Juoņins Eglūnā.

Tys beja vēl tad, kod mes bejamv pa viergim pi kungim. Tymūs laikūs beja vīns naids kungs, un kas jam kaut kū nateiktu, vys jis soka, ka pravda. Kas jam kū namaluoja, nikas tai navarēja samoluot, lai jis teiktu, ka napravda. Ļūti ļūbēja jis klausētīs posokas. Maloj jam kas nabejs kaidu posoku un jis pēc kotra vuorda soka, ka pravda. Un īsagribē jam, tam kungam, dzierdēt taidu posoku, lai pateiktu ka napravda, bet nikas navar izdūmuot taidas pasokas,. Apsūlēja kungs īdūt tam sauju zalta, kas teiks jam taidu posoku, lai jis natycātu. Atsarodās vīns žulpa, sauc jū par Miķeļi. Jis sovas saimisteibas naturēja jo beja lels sliņķis un dzāruojs.

Aizguoja Miķelis da kungam stuostēt posokas. Ilgi stuostēja Miķelis kungam visaidas posokas, bet kungs vys soka: pravda, toi!" Soka Miķelis: "Es ejmu, da ejmu pa yudeni; bet upe plota, krosta navar redzēt. Tī izlēca luocs nu yudeņa, pacēla asti un uz mani svīstīa. Kū šeit dareit? Vyspyrms es nūsaglobuojūs aiz kryuma, bet navaru nūsēdēt. Nazkas dadzynoj upes dybenā guni, un īt taidi dyumi, ka dyumi taišņi acis ād, pat zyvs suoka klīgt. Izleidu es nū kryuma, bet luocs pi manis. Es jam rūku reiklē. Jis tur šur, tikai ar asti grīž. Ībuožu es rūku tuoļuok un ķēru aiz astes. Kai ķēru aiz astes, aizgrīžul ap rūku un kai pavylku, tai i izgrīžu ar īkšom uz augšu. Tykai ryuc luocs, bet īkūst navar, jo zūbi jam uz vysom pusem."

"Pravda, tai!" soka kungs.

"Ejmu es tuoļuok i radzu: apstuoj biti divpadsmit luoču. Es skrīt, skrīt, lai gluobtu biti. Skreju un nu poša reita, 1eidz vālam vokoram. Pa tū laiku luoči apēda biti, tikai kauliņi palyka. Pastatēju es bites kaulus pi muokūneiša un suoku kuopt uz dabasim. Īkuopu dabasūs, satyku sovu tāvu un vacu tāvu. Īdevja jī tur man drusku īmest, īdzēru un navaru vaira atrast sovas trepes, lei nūkuoptu nu dabasim. Īraudzēju es gubu palavu, suoku es taisēt nu palavom viervi. Pataisēju viervi, dasēju da dabasim un suoku laistīs uz zemi. Bet skrēja tauriņš. Jis kai ķēra ar sovu spuornu munu viervi, tai jei i pušu, un es krītu uz zami un tiku elnē."

"Pravda, tai!" suoka kungs. Pasavēru es elnē i radzu: ar kunga tāvu sānalu vodoj un ar čyuskom syt!"

"Maloj, galgans," aizzaklīdzja kungs. "Navar tai byut!"

"Ja kungs natici, tad ej pasaveŗ," soka Miķeļs.

Īdeve kungs Miķeļam sauju zalta un gona vaira posokas klausītīs.