2. A. 1960. Skolnieks J. Borbuļs Preiļos.

Vīnu reizi sasarunuoja divi draugi īt pa pasauli kū apmuoneit vai nūzagt. Jī izguoja reitā agri nu sovu ustobu. Jī guoja vysu dīnu pa ceļu leidz pat vokoram. Kad saule jau beja aizsalaiduse, jī īguoja vīnā cīmā puorgulāt. Vīns atsagula pi vīna saimnīka, a ūtrs pi ūtra. Saiminica beja pīvyruse boltūs zierņu, kū vokoram ēst. Saiminīks atsasāda pi golda ēst vakariņu un pasaucja ceļaguojēja. Saiminīks sacēja uz ceļa guojēja: "Paldīs Dīvam, šūgod labi zierņi izauguši!"

Ceļaguojējs sacīja: "Kaidi te zierņi? Es taidus zierņus redzēju: ar seši zyrgi vedja nu teiruma uz muojam."

Saiminīks sacīja: "Ka nav taidu zierņu nikur pasaulī. Ka byus taidi zierņi pasaulī, tad es tev moksuošu symtu rubļu naudas. A, ka nabyusi taidu zierņu pasaulī, tad tu maņ moksuosi symtu rubļu naudas."

Ceļaguojējs sacīja: "Nu kuo mes īsim pavaicuot? Kurs ceļaguojējs īs car tovu lūgu pyrmais, no tuo i pavaicuosim."

Reitā agri guoja juo pat draugs car saiminīka lūgu. Saiminīks īsiaucja jū ustobā. Jis, īguoja ustobā, sasavasaluoja ar obadivim, kai i napazeist sova drauga. Saiminīks sacīja: "ltys cylvāks soka, ka asūt tik leli zierņi, ka seši zyrgi vadūt nu teiruma uz muojom."

Tys veirs sacīja: "Es gon taidu zierņu naredzēju nikur. T'ik redzēju, ka par azaru braucja uz vīnas puokstītes divdesmit cylvāku."

Tad saiminīks atdeve ceļaguojējam symtu rubļu naudas. Jī izguoja obadiv nu tuo cīma tuoļuok. Ūtru nakti jī nūguoja da ūtra cīma uz nakts muojas. Vīns īguoja vīnā ustobā, ūtrs ūtrā. Vīns saiminīks sacīja sovam vīsam : "Šugod es sev iztaisīju lelas ustobas."

Ceļaguojējs sacījaa: "Kaidas te ustobas? Es taidas redzēju ustobas, ka vīnā golā īstuoj, a ūtrā nimoz navar redzēt gola."

Saiminīks suoka streidītīs ar ceļaguojēju, ka taidas usltobas nav nikur. "Ka byus da kur taida ustoba, tad es tev dūšu symtu rubļu naudas; a ka nabyus, tod tu man dūsi symtu rubļu naudas. Nu kuo mes pavaicuosim, ka ir taida lela ustoba?"

Geļaguojējs atteicja saiminīkam: "Kas īs pyrmais car tovu lūgu, nu tuo i pavaicuosim."

Saihninīks sēd pi lūga un verās, kas īs pyrmais car juo lūgu. Otkon īt car lūgu ceļaguojēja draugs. Saiminīks īsaucja jū vydā ustobā. Saiminīks stuostīja, ka pi šuo īguojis ceļaguojejs un soks, ka asūte tik gara ustoba, ka vīnā golā nūstuojs, a ūtra pavysam redzēt navar."

Tys, kur īguoja ustubā, sacīja: "Es baidas ustobas naredzēju. Tik car munu ustobu vedja tik ganu balku: nu gavēņu īsuokuma Ieidz leldīnai." '

Saiminīks atdevja symtu rubļu ceļaguojējam. Tai jī aizguoja tuoļuok, muoneidami pasauli.