3. A. 1960. V. Zacharska no D. Ratanīka Makašānos. Latvju kultūras kr.

Sen itys beja, nu vacu aužu es dzierdēju. Jī taipat varbyut nu sovim vacim izzynuoja un golu golā daguoja da myusu auss. Stuostīja, ka senejūs laikūs vīnam zemnīkam beja taids lels vērss: kad jū dzyna uz upi padzirdīt, jis izdzēŗa pus upes yudeņa. Tuodēļ tys zemnīks vysod dzonuoja sovu vērsi uj jyurom dzirdīt. Itam zemnīkam beja treis dāli, kuri vaduoja itū vērsi uz jyuraml dzirdīt. Vīnu reizi zemnīka dāli sāduos uz vērša viersā un juoj uz jyurom. Ceļā jī sasatyka ar vīnu ceļaveiru, kurs pasavēŗa uz ituo vērša un nūsabreinuoja. Zemnīka dāli atvedja vērsi pi jyurom, padzirdēja ar yudeni un palaidja uz pļavas, kab vērss paāstu zuoles. Te nu naz kurīnes atskrēja vonogs, satvēŗa itū vērsi un aiznesja pa gaisu uz sovu perekli. Nūsabreinuoja bruoļi un aizguoja uz sovu sātu vīni paši. Ceļaveirs ari redzēja, kai vonogs aiznesja vērsi. Uz tuos pat pļavas ceļaveirs palaidja sovu uozīti, lai paād zuoles. Te nu nazkurīnes atsaroda vonogs ar vysu vērša paikaļu, sāduos uz uozīša un suoka ēst tuo vērša pakaļu. Ceļaveirs gribēja pasavērt, kū dora vonogs uz uozīša mugoras. Kad daguoja tyvuok pi uozīša, vonogs īraudzējis ceļaveiru, nūsabeida un pasacēļa ar vysu vērša pakaļ un aizskrēja pa gaisu. Ceļaveirs suoka vērtīs augši, kur aizskrēja vonogs. Tymā laikā vonogs nūmeta vērša pakaļu un te pakaļa kai skrēja nu augstuma, taišni ceļaveiram acī. Ceļaveirs suoka treit aci runuodams, pats sevī: "Kas tie par lygu patyka acī?" Atīt ceļaveirs pi vīnas ustobas un prosa saiminīka tuos ustobas, kab jis pasavārtu, kas tī patyka jam acī. Saiminīks meklēja, meklēja - nikuo ceļaveiram acī naatroda. Tymā laikā atīt pi tuo sairninīka nu tuo pats cīma vīns kaimiņš. Ceļaveirs suoka prasīt tuo, kab tys pasavārtu jam acī, un isztuostīja, ka jam acī īkrita vysa vērša pakaļa. Kaimiņš pajēmja grūžus un īleida ceļaveira acī. Tī, acī, jis meklēja, meklēja un atroda vysu vērša pakaļu. Aizmetja tū pakaļi ar viervi un ar lelu spāku izvylka nu ceļaveira acis. Kū jīm tagan darīt Sadūmuoja, ka itei vērša pakaļa var vēļ kam sataisīt kaidu nalaimi. Jī tyuleņ aizjvudzja puori zyrgu un itū pakaļu lyka uz rotim un aizvedja uz teirumu, tī jū pametja. Tai puorguoja gods, varbyut divi, un vē[ symts. Tei vērša pakaļa apauga ar sryunom un izauga tymā vītā lels mežs. Tī uz tuos pakaļas vīns zemnīks pastatīja sev ustobu un suoka dzeivuot un vēļ ītaisīja uz tuos vītas sev teirumu, suoka art un sēt maizi, bet pats nikuo nazynuoja, ka jis dzeivoj uz vērša pakaļas. Tai tys zemnīks vēļ tagan dzeivoj uz vērša pakaļis, struodoj zemi, sajem rudzus, vodoj uz patmaļom, cap maizi, ād un nikur nikuo nazyna.