4. A. 1960. E. A. Simsons no A. Pabērza Preiļos. Latvju kultūras kr.

Vīnam saimnīkam beja ļūti lels vērss. Kad itys vērss dzēa, tad ]audim pītryuka yudeņa. Tys saimnīks sadūmtuoja puordūt šū vērsi, bet nazynuoja, kai jū aizvest, pašarn jam beja baist. Tad jis teicja: "Kas munu vērsi puordūs, tam īdūšu pusi sovas naudas." Atnācja treis kaimiņi un soka: "Mes puordūsim!"

Saiminīks beja ar mīru un kaimiņi sāduos vīns vēršam uz mugoras, ūtris uz golvas un trešais uz astes. Tai jī aizjuoja. Ceļā jī sasatyka ar vīnu jaunekli. Tys vaicuja: "Kur jyus juojat?"

Tys kaimiņš, kurs sēdēja vēršam uz golvas, pastuostīja un prasīja aiznest lobas dīnas ūtram kaimiņam. Guoja jauneklis, guoja un veras, ka uz mugoras tam vēršam sēd ūtrys kaimiņš. Jauneklis devja jam lobas dīnas nu pyrmuo un aizguoja tuoļuok. Guoja jis,. guoja, beidzūt pīguoja leidz trešam kaimiņam, kurs sēdēja vēršam uz astes, sadevja jam lobas dīnas nu ūtra, īt tuoļuok un sateik pulku vylku. Nūsabeida jauneklis un gribēja kur aizbēgt, bet pa vysom pusem stuov vylki. Tūlaik jauneklis pīguoja kluot un teicja: "Meiļī draugi, atstuojat maņi dzeivu, es esmu pavysam slykts un navasals, jau treis dīnas naasmu ēdis, par tū es jums pastuostīšu, kū jyus varat apēst!"

Vylki sasalasīja izklausīt un kad jauneklis pastuostīja jīm par lelū, rasnū vērsi, kuru jis naseņ satyka, vylki atlaidja jaunekli, paši aizskrēja pakaļ vēršam. Pīskrēja kluot un atruovja vēršam vīnu pusi. Vērss dusmīgs nu 1elom suopem un tik lēcja, ka vysi kaimiņi gulēja nadzeivi zemē. Pulks vylku skrēja jam pakaļ, kuoleidz vysu naapēdja. Tikai vīns golvas kauss beja atstuots uz ceļa. Saiminīks gaidūt, kad kaimiņi atbrauks nu pilsātas, izguoja pastaiguot pa mežu. Guoja jis, guoja un redz: guļ tik lels golvas kauss, ka nu juo var lobu ustobu iztaisīt. Dūmuoja, dūmuoja saiminīks un īsagribēja jam tū kausu pa&127;celt. Tikkū jis pajēmja, kai izskrēja nu turīnes vylks un apēdja ari jū. Tai myusu puosokai beigas.