6. A. 1960, 1539. M. Garkolne no 67g. vecā Aleksandra Ko vaļevska Bebrenē. Latvju kultūras kr.

Vīnu reiz gons ganīja gūvis. Gūvis gulēja un gonam nabeja kuo darīt. Sadūmuoja jis taisīt patmales izkoltuša gruova molā un stuojās pi dorba. Garam guoja cylvāks un prosa nu gona: "Kū tu te taisi?"

"Patmales," atbildēja gons, "Kad atnuoks rudeņs, saiminīks syutīs reitā agri uz dziernovom moltu, bet kad byus patmales, varēs vysu samalt un navajadzēs rudenī celtīs agri!"

"Kai tad tu varēsi malt, ka nav yudeņa?" prosa guojējs.

"Rudenī leiti pīleis un yudeņs byus, es juos rudeņam tik taisu," atbildēja gons.

Vai tu labi muoki maluot?" prosa guojējs."

"Es labi muoku nūbeigt; jo kas cyts īsuoc," atbildēja gons.

"Ej ar mani leidza," soka guojējs.

Guojēju saucja par Juoni. Gons atstuoja gūvis un īt. Guoja, guoja jī un pīguoja pi vīnas muojas. Juoņis soka gonam: "Tu ej bārzuuojā, bet es īšu itymā ustobā!"

Gons īguoja bārzuojā, bet Juonis - ustobā. Juonis sasavasaluoja ar ustobas saiminīku un suoka runuot. Kū jī rnuuoja, narunuoja suokumā, bet vāluok Juonis soka saiminīkam: "Vai, kaidas pi jyusu ustobas mozas!"

Vai tad ir kur leluokas?" prosa saiminīks. "

"Pi myusu," atbild Juoņis, "ustobas taidas, ka vīnā koktā dzer aizdzerības, ūtrā kuozas, trešā kristobas, caturtā bēres, bet pa vydu var skrīt ar sešim zyrgim un vīns ūtram namaisa!"

Saiminīks natic Juoņam, bet Juoņis soka, ka ir. Sadarīja saiminīks ar Juoni uz symta rubļu un īt leluos ustobas vārtūs. Īt jī pa ceļu, bet gons par gobolu īpakaļ. Jau saiminīks nūgura un suoc palikt nu Juoņa. Tyuleņ gons īskrēja bārzuojā, aizskrēja saiminīkam ar leikumu prīškā un prosa: "0nkulīt, vai naredzēji munu gūtiņu?"

"Es napazeistu tevis un nazynu tovu gūvu," soka saiminīks.

"Es nu tuos puses, kur itys cylvāks, kurs īt pa prīšku," atbildēja puika.

Saiminīkam īskrēja pruotā paprasīt par lelū ustobu un jis prosa: "Puisīt, pastuosti, vai ir pi jyusu taidas ustobas, ka vīnā koktā var dzert aizdzerības, ūtrā kuozas, bet pa vydu var ar sešim zyrgim braukt?"

"Onkulīt, ir," atbildēja gons. "Munam tāvam beja ustoba, kuŗā, kad reizi īskrēja zyrgs, treis dīnas navarēja juo atrast!" Saiminīks padūmuoja, ka Juoņam taisnība, bet gons īskrēja otkon bārzuojā. Saiminīks nīguoja pi Juoņa un soka: "Es jau nūguru un nagribu īt tuoļuok!"

"Īsim, īsim, pasavērsim Ielūs ustobu!" atbild Juoņis.

Tad saiminīks soka: "Še tev divdesmitpīci rubļi, tik atlaid mani uz sātu atpakaļ!"

Juonis naatlaiž un prosa symtu rubļu. Saiminīks padūmuoja, padūmuoja, ka Juonis jū vīna olga nūvess uz lelom ustobom un jam vajadzēs moksuot symtu rubļu, izvylka nu kārmiana symtu rubļu, padevja Juoņam, bet pats nūguris īt uz sātu. Gons izskrēja nu kryumim, sadalīja ar Juoni sajemtū symtu rubļu un īt tuoļuok. Cik tuoļi jī niguoja, otkon pīguoja pi vīnas ustobas. Juonis soka gonam: "Ej un pagaidi kryumūs, bet es īšu ustobā!"

Gons īleida kryumūs, bet Juonis īguoja ustobā un runoj par tū, par šū ar saiminīku. Saimi&127;īca īnesja ustobā kuopustu galviņas;. Juoņis, īsavērīs kuopustu galviņas, soka: "Vai kaidas mozas pi jyusu kuopustu galviņas!"

Galviņas beja, kai galveņom vajag byut un tuodēļ saiminiks prosa: "Vai pi jyusu leluokas aug?"

"Pi myusu aug taidas," soka Juonis, "ka ar pīcim zyrgim vīna golva juovad!"

Saiminīks padūmuoja un soka: "Taidas gon kuopustu golvas, ka ar pīcim zyrgim juovad, nikur naaug!"

"Pi myusu aug!" atbild Juonis.

Saiminīks natic, bet! Juoņis vys maloj. Cikom jī streidējās un sadarīja uz trejim symtim rubļu. Tai īt Juonis ar saiminīku vārtūs lelūs kuopustu golvu. Cik jī niguoja, saiminīks jau nūgura un suoka palikt nu īpakaļas. Tad gons, kurs vysu laiku guoja par leluoku gobolu nu Juoņa ar saiminīku, ar leikumu aizskrēja saiminīkam prīškā un soka: "Onkulīt, vai naredzēji munu gūtiņu?"

"Es napazeistu ni tevis; ni tovu gūvu;" soka saimnīks.

"Es nu tuos puses, nu kuras itys cylvāks īt pa prīšku," atbildēja gons.

Saiminīkam īskrēja pruotā paprasīt nu gona, vai jis nav redzējis lelūs kuopustu golvu. Saiminīks prosa: "Vai tu, dēliņ, esi redzējis taidu kuopustu golvas, kuras ar pīcim zyrgim vad?"

"Jā, esmu gon redzējis," atbildēja puika. "Pi myusu krūdzinīka beja taidi kuopusti, ka ar vīnu lopu apsedzja divpadsmit braucējus leita laikā!"

"Ar vīnu lopu divpadsmit braucējus apsedzja!" padūmuoja saiminīks, "tad jau taidas golvas navarēja pavest ar desmit zyrgim!"

Gons īskrēja kryumūs, bet saiminīks īt tuoļuok un dūmoj pats sevī: "Juoņam taisnība!"

Īt saiminīks pēc Juoņa un gudraj, ka tik tikt vaļā nu Juoņa. Piguoja saiminīks pi Juoņa un soka: "Še tev pīcdesmit rubļu, bet es īšu uz sātu."

Juonis pavysam nagrib i zynuot un vys īt tuoļuok. Redz saiminīks, ka cytaidi natiksi nu Juoņa vaļā, atdevja jam treis symti rubļu un īt uz sātu. Gons pīguoja pi Juoņa un dola naudu. Kai jī tur dalīja, nadalīja, bet pi Juoņa palyka gona grass. Atīt Juonis ar gonu uz sātu un nalīk gons Juoņam mīra kotru dīnu par grasi. Sadūmuoja Juonis apsamest par nūmyrušu, lai reizi tikt vaļā nu gona. Ūtrā dīnā guļ Juonis par nūmyrušu. Atīt gons nu prosa: "Vai Juoņis sātā?"

"Reku ūtrā kambarī guļ jau nūmiris," atbild sētnīki; "caur tovu grasi, ka tu jam mīra nadevi."

Gons soka: "Īšu paskaitīšu pi juo puotoru, lobs cylvāks beja!" Iguoja gons pi Juoņa, Juoņs guļ atguldynuots uz benča un naku&127;st. Gons izvylka nu kārmana od&127;otu un suoka badī&127;t Juoņam suonus. Juoņis cītja, cītja, navarēja nūcīst un pasagrīzja uz ūtruo suona. Gonsi prosa: "Juoņ, vai tu dzeivs?"

"Ak dzeivs, bruoļ," atbildēja Juoņis.

"Atdūd munu grasi!" soka gons.

"Ateij reit, atdūšu," soka Juoņis. Gons aizguoja. Ūtrā dīņā atīt gons un prosa: "Vai Juoņis sātā?"

Nav!" atbild sētnīki, "vakar kai sabadīji ar odotom nūmyra un šūreit jau paglobuojam."

Gons aizguoja uz kopim, pīguoja pi Juoņa dūbes, rūk zemi un ryuc kai vērss. Juoņis sēd dūbē ni dzeivs, ni mirs, dūmuodams: vērss zemi atkass, izlauss tūs dēlīšus, izkriss uz manis viersā un salauzīs munus kaulus! Sēdēja, sēdēja Juoņis dūbē un suoka klīgt: "Ļautini, gluobit."

Tad gons soka: "Juoņ, tu dzeivs?"

"Ak dzeivs, bruol!" atbildēja Juoņis nu dūbes.

Juoņis izleida nu dūbes uorā un gons soka: "Atdūd munu grasi!"

"Reit atej, atdūšu," atbildēja Juoņis.

Aizguoja jī kotns uz sovom muojom. Juoņis otkon gudroj, kai atsakratīt nu gona. Sadūmuoja Juoņis un soka sovim sētnīkim: "Reit īlīcit mani šķierstā, aiznesit uz kaplīcu un astuojit!"

Sētnīki tai arī izdarīja. Atīt gons un otkon prosa: "Vai Juoņis sātā?"

"Kur jau jis byus sātā?" atbild sētnīki. "Tu jū ar odotom sabadīji un jis nūmyra. Šūreit aiznesom uz kaplīcu, bet reit globuosim!"

"Īšu puotoru paskaitīšu, lobs cylvāks beja," atbildēja gons. Aizīt gons uz kaplīcu un redz, ka Juonis īlykts šķierstā un šķiersts pastatīts kapilīcā un stuov. Gons gudruoja, gudruoja, staiguoja, staiguoja ap škiersru, bet sagudruot navar, kai Juoni sabaidīt. Cikom jis tai gudruoja un staiguoja, īstuoja vokors un satymsa. Na par ilgu laiciņu redz gons, ka taisni uz kaplīcu atskrīn divpadsmit laupītuoju. Gons dreiži izkuopja uz oltora, izstīpja rūkas un stuov. Īskrēja laupītuoji kaplīcā un dola pīlaupītū zaltu. Sadalīja zaltu divpadsmit gubiņuos un jīm puori palyka vins grass. Navar raupītuoji sadalīt graša. Tad vīns laupītuojs soka: "Tys pajems itū grasi, kurs puorcierss ar zūbynu itū škierstu!"

Jueņis, zynuodams, ka cārtūt šķierstu puorcierss arī jū, tryukuos kuojuos tai, ka šķiersta vuoks tik naizkrita uz Iaupītuojim. Laupītuoji nūsabeida, pametja vysu zaltht un grasi un laidjās bēgt. Gons nūkuopja nu oltora un prosa: "Juoņ, tu dzeivs?"

"Ak dzeivs, bruoļ," atbildēja Juoņs.

"Atdūd munu grasi!" soka gons. Juoņis atdevja gonam grasi, sadalīja zaltu pa pusei un aizguoja kotrs sovu ceļu. Nu tuo laika Juoņam beja mīrs un gons nastaiguoja pēc graša.