L. P. Džūkstē. L. P. VI, 362, 102 a.

Viens ķēniņš dikti mīlēja bites un viņa sieva atkal dikti mīlēja cāļus. Ķēniņš lielījās: "Man bišu vairāk, nekā tev cāļu!" viņa sieva atkal tiepās: "Lai tev bišu, cik tev bišu, bet man cāļu būs vairāk!" Un nu viņa lika citu uz cita perēt. Savi divsimti cāļu droši bija saperināti jau; te vienu dienu cālēni iekūlušies bišu dārzā - un kas ir? - bites sāk tikai šos dzelt. Un nu sadzeltie cālēni bira kā krusa: viens augšpēdu, otrs augšpēdu. Bet, ja mēs gribam īsti zināt, cik no divsimti cālēniem vēl atlikuši, paglābušies, tad nāciet līdz - iesim skaitīt!