J. Dunovs Grienvaldē. A. Bīlenšteina kr. L. P. VI, 365, 102. l.

Vienam tēvam bija dēls un viņš dāvināja tam spieķīti. Tad dēls- vienreiz gāja pa mežu;, piegāja pie viena celma un sāka to celmu dauzīt ar to spieķīti. Te izlēca zaķītis no celma un aizskrēja, sacīdams: "Kas grib nākamu pasaku dzirdēt, tam jāguļ deviņi gadi tai celmā, tad viņam guļot nopūs ausis un, kad viņam nopūs ausis, tad viņš sadzirdēs to jaukāko pasaku pasaulē!"