1. M. Šiminš Brukna. E t n. I, 1891, 85. LP VIl. II, 50, 1, 4a.

Pirmajos laikos, kad Dievs jau bija radijis debesi, zemi un visus citus radijumus, tas allaz staigaja pa zemes virsu, sarunadamies ar saviem radijumiem. Ta reiz, zemi parstaigadams, tas ieveroja, ka zeme par lielu un visu nevarot vina radijumi apdzivot. Tas pardomaja, ka zemi varetu pamazinat, jo jura gremdet vairs negribeja, tadel ka jura jau ta bija diezgan liela. Ta domadams un leni iedams, tas satika ezi, kam toreiz bija viscaur vel tada miksta, peleka spalva, ka tagad zem vedera. Dievs izstastija savas domas ezim, tam padoma prasidams. Ezis teica: «Zemi vajaga saraut krokes - t. i. kalnos!» tad ta tikšot mazaka. Šitais eza gudrais padoms Dievam labi patika un tas ari ta darija: zemi sarava krokes un ta celas kalni. Bet ezam par padomu Dievs solija dot to, ko tikai vien vinš pagerešot. Ezis, grezns budams, ludza, lai Dievs dodot peleko svarku vieta zelta svarkus. Dievs ezi paklausija un davaja tam zelta svarkus, teikdams, ka ari no skaistuma daudz nelaimes celoties. Ezis bija iesakuma par saviem zelta svarkiem itin priecigs, bet drizi vina prieki parvertas bedas: jo nu visi cilveki saka gustit ezi, zelta svarku del, kur un ka tikai vien varedami - vienmer tas bija dzivibas briesmas. Nabadzinam, ezam, vajadzeja slapstities slepenakajas vietas un ari tur tas nebija drošs. Šadu dzivi apnicis, tas gaja pie Dieva lugt, lai dodot atpakal vecos svarkus, vai ari tadus, ka to neviens nevaretu aiztikt. Dievs vina lugumu paklausija un teica: «Es tev došu tadus svarkus, ka tevi neviens neaizkars!» un davaja tam tagadejas adatas.

Piezime. Lidziga teika ir vel sastopama pie igauniem somiem rumaniem un bulgariem. P. Š.