3. A. Lerhis-Puškaitis Džūkstē un Pienavā. LP, v, 50. 4. Dahnhardt, I, 128.

Kad zeme bij radīta, tad - ko domāt - tā negājusi apakš debess velves. Kur nu tādu lielu ripu likt? Pašu laiku pienācis arī ezis, ievaicādamies: kas te par nelaimi īsti esot? Tā un tā - zeme būtu gatava, bet nevar apakš debess apaļuma pabāzt, un nost skaldīt arī netiktos. «Tā maza lieta! » ezis atteicis, «ripa jāsaspiež drusku kopā, šaurāka, gan tad derēs.» Labi! Dievs tūliņ saspiedis ripu mazāku un nu viegli jo viegli pabāzis apakš debesim. Tikai kopā spiežot vietām krunkas gadījušās: tie ir tagadējie kalni un lejas. Bet Dievs par tādu gudru galvu ezim: dāvinājis varenu apģērbu, no tīrām adatām, lai neviens uzbrucējs viņam netuvotos.