12. V. Piģene no 96 g. v. K. Vāczemes Rūjienas pag. Teikas par Dievu, 12 15.

Vilks nedrīkst ēst iejūgtu zirgu. Bet reiz vecos laikos vilks bijis briesmīgi izsalcis, gājis un prātojis, kaut vai zaķi - satiktu. Pēdīgi ieraudzījis zirgu un bijis ļoti priecīgs, bet kad piegājis tam klāt, redzējis, ka zirgs aizjūgts. Vilks nu gan gribējis iet tālāku, bet vēders briesmīgi kaucis. Viņš nopurinājis asti un meties iejūgtam zirgam virsū: Viņš nav vēl paspējis zirgam nekur iekost, kad zirgs jau ar vāģiem un visu vilku pacēlies debesīs. Tā nu zirgs un vāģi palikuši augšā. Zirgu tomēr tur neredzot, jo Ias esot melns bijis. Vāģi gan esot redzami, un tie esot greizi, jo zirgs no vilka sabijies un pagriezies sāņus. Vilks nokritis zemē un briesmīgi sasities, ka ilgu laiku neesot varējis kaulus pavazāt. Beigās gan viņš atžilbis un nodievojies turēt Dieva likumu: nekad neēst iejūgtu zirgu.