10. M. Garkolne no 76 g. v. Īvas Staleidzānes Atašienē.

Senejūs laikūs Dīvs ar svātū Meikulu staiguoja pa pasauli. Dīvs gribēja, ka sīva byutu vacuokuo saimē, bet svātais Meikuls gribēja, ka veiram byutu viersrūka. Tai jī runuodami un sprīzdami īguoja kaidā ustabiņā un pasaprasīja uz nakts muojom. Ustabiņā sēdēja vecīts un soka: «Es īlaisšu, bet kad atīs muna sīva, tad var man un jyusim tikt!» «Mums vakariņu navajag, tik paruodi vītu, kur puorgulēt,» soka Dīvs ar Meikulu. Vecīts paruodīja vītu, kur gulēt, un Dīvs ar Meikulu atsagula. Na par garu laiku atguoja veča sīva. Vecīts izstuostīja, ka īlaidis divējus ceļa guojējus uz nakts muojom un jau īruodījis vītu un jī atsaguluši. «Kai tu dreikstēji bez munas ziņas jūs lalst?» Vecene suoka sist veci un tad aizguoja systu Dīvu ar Meikulu. Dīvs gulēja car molu un vecene jū pyrmū suoka kulstīt, kuodēļ bez juos ziņas īguoja uz naktsmuojom. Tad vecene aizskrēja vēl systu sovu veci. Meikuls, žāluodams Dīvu, tagad atsagula car molu un Dīvu palaidja pi sīnas, lai vecene vēl nasuoktu sist Dīvu. Na par garu laiciņu atskrēja vecene un soka: «Vajag sadūt car sīnu gulātuojam, car molu tam jau tyka.» Nū suoka otkon sist Dīvu. Tad vecene aizskrēja un atsagula. Reitā Dīvs ar Meikulu pīsacēļa un īt taoluak. Tagad Meikuls prosa nu Dīva: «Kuram dūsim viersrūku: sīvai vai veiram?» «Lai byus veirs par sīvas golvu!» atbildēja Dīvs un aizguoja tuoluok.