14. Jānis Kungs Liel-Ezeres Pusaros. LP, V, 51, 7.

Reiz viena pikta sieva saķildojusies ar velnu un ieklupusi tam matos. Velnam nejauki sāpējis, saucis palīgus. Te piepeši gadījies eņģelis ar zobiņu un gribējis izšķirt; bet abi plūcējies iepīkuši - ne domāt. Beidzot eņģelis nocirtis abiem galvas un tad izšķīra gan. Tomēr nedzīvus atstāt īsti neticies, bet atdzīvināt nedrīkstējis, jo labi zin: plūksies atkal -- ko nu? Sadomājis tā: pielicis velna rumpim sievas galvu un sievas rumpim velna galvu; tagad abi izcēlušies un neplūkušies vairs. Bet no tā laika velniem tikai sievas stiprums un sievām atkal velna piktums.