15. K. Bukums Valmieras pag. Teikas par Dievu, 89, 117.

Vienā lauku krogū bija apmetušies uz dzīvi velni. Pie viņiem ciemā gājušas arī meitas, un tā visi dzīvojuši, spēlējuši un dancojuši. Gar krogu gadījies braukt Dievam ar Pēteri. Tā kā bija jau vēla nakts, Dievs gribēja krogū pārgulēt. Viņš teicis uz Pēteri, ka tādā troksnī ;gula nav, lai iet un viņus apmierina. Pēteris arī iegājis, bet velni nav viņu klausījuši. Pēteris paņēma zobenu, nocirta visiem velniem un meitām galvas, un krogus bija kluss. Pēteris izgāja, un Dievs jautā: «Vai apmierināji?» - «Jā, kungs, apmierināju.» - «Bet kā?» jautā Dievs. «Nocirtu galvas.» - «Tas ir liels grēks, ej un dari tos dzīvus!» teica Dievs. Pēteris gan negribēja iet un tomēr gāja un darīja: ņēma tik galvas, kādas tik gadījās, un pielika, kuram gadījās. Tādēļ arī daudzas sievietes bija ar velna galvām un daži velni ar sievietes galvām.

Tās nekrietnās sievas, kas gadās vīriem, esot tās ar velna galvu, un ir arī godīgi velni.